Ïðîåêò êàê ñðåäñòâî ðàçâèòèÿ ëè÷íîñòè â íà÷àëüíîé øêîëå
Ïðîåêò êàê ñðåäñòâî ðàçâèòèÿ ëè÷íîñòè â íà÷àëüíîé øêîëå
Ïðîåêò
êàê ñðåäñòâî ðàçâèòèÿ ëè÷íîñòè â íà÷àëüíîé øêîëå
Àâòîð: Àáäèðàçàêîâà
Òàìàðà.
Ñòðóêòóðà ðàáîòû:
ââåäåíèå, òåîðèÿ, ïðàêòè÷åñêàÿ ÷àñòü, ðåêîìåíäàöèè, îáîáùåíèå, ñïèñîê ëèòåðàòóðû,
ïðèëîæåíèå (2 òàáëèöû, 4 äèàãðàììû, äâà ðåôåðàòà, äåòñêèå ðèñóíêè, ó÷åáíàÿ
âèäåîêàññåòà).
Êëþ÷åâûå ñëîâà:
ëè÷íîñòü, ðàçâèòèå, ïðîåêò, ïðîåêòíàÿ íåäåëÿ, èññëåäîâàíèå, ýêñïåðèìåíò,
ïðåçåíòàöèÿ, ïðîáëåìà, ãèïîòåçà.
Öåëü èññëåäîâàíèÿ:
èçó÷èòü ïðèíöèï ïðîåêòíîãî ìåòîäà, åãî âëèÿíèÿ íà ðàçâèòèå ïîçíàâàòåëüíîãî
èíòåðåñà ó÷àùèõñÿ íà÷àëüíîé øêîëû.
Ïðåäìåò èññëåäîâàíèÿ:
ðàçâèòèå ïîçíàâàòåëüíîãî èíòåðåñà ó÷àùèõñÿ íà÷àëüíîé øêîëû.
Îáúåêò èññëåäîâàíèÿ:
àêòèâíîñòü íà ïðîåêòíîé íåäåëå, êàê ïîêàçàòåëü ïîçíàâàòåëüíîãî èíòåðåñà.
Ãèïîòåçà: ðàçâèòèå
ïîçíàâàòåëüíîãî èíòåðåñà ó÷àùèõñÿ ïðîèñõîäèò óñïåøíåå, åñëè ó÷èòåëü â ñâîåé
ðàáîòå èñïîëüçóåò ðàçíûå èíòåðàêòèâíûå ìåòîäû; òåìû ïðîåêòîâ îòâå÷àþò èíòåðåñàì
è âîçðàñòíûì îñîáåííîñòÿì ó÷àùèõñÿ.
Çàäà÷è
èññëåäîâàíèÿ:
Ïîçíàêîìèòüñÿ ñ
èñòîðè÷åñêèì ðàçâèòèåì ïðîåêòíîãî ìåòîäà: âûÿâèòü åãî ñîöèàëüíûå è èñòîðè÷åñêèå
àñïåêòû, èñïîëüçóÿ ïåäàãîãè÷åñêóþ è
ïñèõîëîãè÷åñêóþ ëèòåðàòóðó; åãî ðîëü â ðàçâèòèè ëè÷íîñòè.
Èçó÷èòü âëèÿíèå èíòåðàêòèâíûõ ìåòîäîâ íà ðàçâèòèå ëè÷íîñòè.
Èññëåäîâàòü ðîëü
ïðîåêòíîãî ìåòîäà íà ðàçâèòèå ïîçíàâàòåëüíîãî èíòåðåñà ó÷àùèõñÿ íà÷àëüíîé
øêîëû, îáîáùèòü ñâîé îïûò è îïûò êîëëåã â ýòîì âîïðîñå.
Ðàçðàáîòàòü è îïðîáîâàòü
òåìû ïðîåêòíûõ íåäåëü â íà÷àëüíîé øêîëå.
Îáîáùèòü è
ïðîàíàëèçèðîâàòü ïîëó÷åííûå ðåçóëüòàòû.
Ìåòîäû èññëåäîâàíèÿ:
çíàêîìñòâî ñ ïåäàãîãè÷åñêîé è ïñèõîëîãè÷åñêîé ëèòåðàòóðîé, å¸ àíàëèç,
ýìïèðè÷åñêèå ìåòîäû: àíêåòèðîâàíèå, ñòàòèñòè÷åñêèé ìåòîä îáðàáîòêè ìàòåðèàëà.
Áàçà èññëåäîâàíèÿ:
÷åòûð¸õëåòíèé îïûò ðàáîòû ïðîâåäåíèÿ ïðîåêòíîé íåäåëè (ñ 1998 ïî 2001 ãîä) ñ 27
ìëàäøèìè øêîëüíèêàìè Åêàáïèëññêîé ñðåäíåé øêîëû ¹ 2.
 ìàãèñòðàíñêîé ðàáîòå
ïðåäñòàâëåíû ïðîâåä¸ííûå â íà÷àëüíîé øêîëå ðàçðàáîòàííûå ìîäåëè ïðîåêòîâ:
ñòðóêòóðíàÿ ìîäåëü, òåìà: „ß è ìî¸ çäîðîâüå», ó÷åáíî-äèäàêòè÷åñêàÿ ìîäåëü,
òåìà: «Äàóãàâà – ãîëóáàÿ ëåíòà Ëàòâèè», ãðóïïîâàÿ èëè êîëëåêòèâíàÿ ìîäåëü,
òåìà: «Åêàáïèëñ – ìîé ðîäíîé ãîðîä», èíäèâèäóàëüíàÿ ìîäåëü, òåìà: «Âîçäóõ
âîêðóã íàñ».
Èññëåäîâàíèÿ è
îáðàáîòàííàÿ èíôîðìàöèÿ ïîìîãóò ó÷èòåëÿì íà÷àëüíîé øêîëû ïðîàíàëèçèðîâàòü ñâîþ
ðàáîòó, îïûò. Îáðàáîòàííûé èññëåäîâàòåëüñêèé ìàòåðèàë ïîçâîëèò ñðàâíèòü
âîçðàñòíûå ïðîåêòû, çàèíòåðåñîâàííîñòü ó÷àùèõñÿ, òî÷íîñòü è ïðîäóêòèâíîñòü
ðàáîòû.
Èññëåäîâàíèÿ ïîêàçàëè,
÷òî ïðîåêòíàÿ ðàáîòà – ýòî ïîëíîöåííûé è ýôôåêòèâíûé ìåòîä ó÷åáíîé
äåÿòåëüíîñòè, êîòîðûé ÿâëÿåòñÿ ñðåäñòâîì äëÿ ðàçâèòèÿ ëè÷íîñòè ó÷àùèõñÿ
íà÷àëüíîé øêîëû.
Ievads
20.gs. nogalē
izglītībā notiek pārorientācija no zināšanu
translācijas un reproducēšanas modeļa uz
izglītības modeli, kurā tiek akcentēta
nepieciešamība attīstīt skolēnos
pašizglītības iemaņas – prasmi risināt problēmas,
sadarbojoties gan ar skolotāju un skolas biedriem, gan ar citām
personām, apgūt „komandas darba” iemaņas.[16,3] Realizējot
izglītības reformu, pats svarīgākais uzdevums ir pilnveidot
mācīšanās procesu, izvirzot citu mērķi – ieinteresēt
bērnus, rosināt viņu domāšanu, attīstīt
prasmi uzdot jautājumus un meklēt dažādus atbilžu
variantus.[25,10]
Projekts ir ienācis
skolas ikdienā kā jauna mācību darba metode. Projektu darbs
ir mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības
pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē
un visdažādāko speciālistu savstarpējā
sadarbībā. Projektu metode ir mācību darba
paņēmiens, kuras laikā skolēni patstāvīgi
(netiešā skolotāja vadībā) izmantojot
visdažādākos informācijas avotus un darba formas, izstrādā
pētījumu par kādu labprātīgi izvēlētu, sev
aktuālu reālas dzīves problēmu, sev interesantu tēmu,
paši plāno un organizē šo darbu un apkopo tā rezultātus.
Projektu metodes
sūtība skolā mūsdienu apstākļos ir – veidot
skolēnos māku:
strādāt
patstāvīgi;
strādāt
sadarbojoties ar citiem;
strādāt
radoši;
pamatot savas
atziņas ar faktiem, kas savākti projekta izstrādes gaitā;
rosināt
pozitīvo interesi par apkārtējo pasauli,
vēlēšanos un prasmi to uzzināt.[19,4]
Jau piekto gadu
Jēkabpils 2. vidusskolā tiek organizēta projektu
nedēļa. Mūsu sākumskolā par galveno esam
izvirzījuši – veicināt katra skolēna kā unikālas
esamības pašattīstību, palīdzot iepazīt LABO, SKAISTO,
PATIESO un palīdzēt attīstīt katram bērnam personisko
nepieciešamību vairot tos sevī un PASAULĒ.
Projekti kā metode
attīsta un pilnveido skolēnu prasmes, patstāvīgi uzdot
jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, nevis visu laiku tās
pieprasīt no skolotāja. Projekta darbu skolā ievieš, lai mācības
klasē kļūtu radošas, lai skolas darbs kļūtu interesantāks,
daudzveidīgāks un ciešāk saistīts ar reālo
dzīvi, skolēniem aktuālām problēmām.
Šajā metodē nav būtiski ko izzina, bet gan kā izzina.
Pats process ir projekta metodes visbūtiskākā daļa.
Darba tēmas
aktualitāte mūsdienu sabiedrībā ir noteikusi tēmas:
„Projekts kā personības attīstības līdzeklis
sākumskolā” izveli.
Pētījuma
mērķis: apzināt projektu metodes īstenošanas
principus, to ietekmi uz izziņas interešu attīstību
sākumskolā.
Pētījuma
priekšmets: sākumskolas skolēnu izziņas interešu
attīstība.
Pētījuma
objekts: projektu nedēļas aktivitātes kā izziņas
interešu attīstītājs.
Pētījuma
hipotēze: skolēnu izziņas interešu attīstība
norisinās veiksmīgāk, ja skolotājs savā darbā
izmanto dažādas interaktīvās metodes, projektu tēmas
izvēlas atbilstoši bērnu interesei un vecumposmam.
Pētījuma
uzdevumi:
Iepazīt projektu
metodes vēsturisko attīstību, noskaidrot sociālos un
vēsturiskos aspektus pedagoģiskajā un psiholoģiskajā
literatūrā, tās lomu personības attīstībā.
Izzināt
interaktīvo metožu nozīmi personības
attīstībā.
Izpētīt
projektu metodes lomu izziņas interešu attīstībā
sākumskolā, noskaidrojot un apkopojot savu un kolēģu
pieredzi šajā jautājumā.
Izstrādāt un
aprobēt projektu tēmas sākumskolā.
Apkopot un analizēt
iegūtos datus.
Pētījuma
metodes: pedagoģiskās un psiholoģiskās literatūras
iepazīšana un analīze;
skolēnu projektu
materiālu apstrāde; empīriskās metodes:
anketēšana, statistiskās metodes materiāla apstrādē.
Pētījuma laika
un bāzes norāde: Jēkabpils 2.vidusskolas sākumskolas 27
skolēni 4 gadu pieredze (no 1998.
līdz 2001. gadam).
1.
Mūsdienu situācija izglītībā
Jaunākajās
Latvijas izglītības pamatnostādnēs ir dota
izglītības principu sistēma, kas reizē gan precīzi
raksturo Latvijas jaunās izglītības virzību, gan sniedz
paraugu analoģisku apakšsistēmu izveidei atsevišķiem
izglītības posmiem, nozarēm vai mācību
priekšmetiem.
Pedagoģijās
vēsturē ir zināmi daudzi gan mācību, gan
izglītības principu sistēmu paraugi, piemēram, vācu
pedagoga Georga Keršenšteinera aksioloģiskā
izglītības principu sistēma, vācu filozofs Rūdolfs
Šteiners ir izstrādājis (principu) sistēmu
Valfdorfpedagoģijai. Noteikti principi ir bijuši pamatā Hugo
Gaudiga darba skolas mācību procesām.
Skolas
izglītībai var būt šādi organizācijas principi:
dinamiskas
kulturālas princips. Panākams, savienojot sabiedrības
kulturālās prasības ar pedogogu jaunradi un novitātēm;
variējot mācību darba formas un metodes;
humānisma princips.
Veidot sabiedriski nozīmīgo par personīgi nozīmīgo,
apgūstot kultūras vērtības kā savas personīgi
motivētās mācību situācijās;
darbibpieejas princips.
Panākt mācāmā aktīvu dalību mācību
procesā pretēji verbālajām metodēm un formām, kad
nodod gatavu informāciju monoloģiskas un bezpersoniskas informācijas
veidā, tā veicinot skolēnu pasivitāti vai uzspiežot svešu
viedokli;
darborientācijas
princips. Apgūt praktiskā darba un izziņas darba
vispārējos paņēmienus, darba kultūru, iesaistot
skolēnus dežūrās, pašapkalpošanās un
sabiedriskā darba norisēs skolā un ārpus tās;
radošā
darbība uzskatāma par personību attīstošu
mehānismu, kas nodrošina dialogu un līdz ar to arī iesaista
personību mūsdienu kultūras pasaulē un formē
dzīvesveidu;
personības
pašnoteikšanās princips. Cilvēks ir personīgas
dzīves un laimes subjekts. Jebkurai iesaistīšanai
mācību un audzināšanas procesā jābūt
brīvprātīgai un balstītai uz interesi, romantiku,
pilsonisko pienākumu...
1.1.
Izglītības mērķis
Izglītībai
jābūt augsta mērķa apstarotai. Gala rezultātam
jābūt – Cilvēkam, Personībai!
Izglītības
mērķis mūsdienas ir: nodrošināt katram Latvijas
iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un
fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un
attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un
sabiedrības locekli.Personības zināšanu, prasmju un
attieksmju kopums.[33,4]
Mūsdienu jaunietim
ir jāprot paša savā darbībā un domāšana
rīkoties atbilstoši reālajām dzīves
prasībam.Mūsdienās aktuāls uzdevums ir attīstīt
sava garīgās spējas, paplašināt redzesloku, izkopt
sevī pozitīvās morālās īpašības.
Atbildīgs par savu rīcību vispirms ir indivīds pats.
Skolēna loma
izglītības procesā ir:
Skolēns ir
meklētājs un atradējs.
Skolēns pats no 1.
klases ir atbildīgs par mācību sasniegumiem, savu izvēli un
savu veikumu.
Skolēns ir
aktīvs (nav vairs pasīvs klausītājs).
Cenšos izprast,
nevis mehāniski iekalt.
Pats jūt
atbildību par savu attīstību.
Pats tiecas arvien
pēc jaunām zināšanām.
Ir prasme
reproducēt, nevis tikai uzkrāt zināšanas.
Skolēns prot un
vēlas izturēt konkurenci.
Skolā ir jauna
atmosfēra, kas rada iespējas apgūt neparastākus saskarsmes
veidus un iepazīt to stilus.
Skolēns
apzinās, ka jāmācās visu mūžu, nevis šodien
mācās priekš visa mūža.
Skolēns
apzinās pats sevi, redz sevi sabiedrībā, darbā,
kultūrvidē un izprot augstākās garīgās
vērtības.
Skolēnam ir sava
apzināta vērtību sistēma. [24,17]
2.
Personība, tās veidošanās
Vārdam „persona” ir
vairākas nozīmes. Pirmkārt, kāds cilvēks
šķiet citiem, nevis – kāds viņš patiesībā
ir. Otrkārt, loma kādu cilvēks spēlē dzīvē,
piemēram, pedagogs. Treškārt, personības
īpašību kopums. Personība ir sociāls jēdziens,
kurš aptver „visdabiskāko” vēsturisko cilvēkā. Tā
nav iedzimta, bet ir kultūrālās attīstības
rezultāts. Personība kā jēdziens ietver uzvedības
vienotību un spēju to pārvaldīt. Visas psihiskās
funkcijas attīstās ciešā mijiedarbībā, virzot un atbalstot
viena otru. Cilvēks, tā personība ir daudzu zinātņu
uzmanības centrā, piemēram, pedagoģijas, filozofijas,
antropoloģijas u.c., un katrā no tām šis jēdziens tiek
lietots vairāk vai mazāk atšķirīgā
nozīmē. Pedagoģijā personība bieži vien tiek
saprasta kā sava veida ES ideāls.[34,107]
2.1.
Personības vēsturiskais teoriju apskats
Katra personības
teorija ietver sevī priekšstatus par personības struktūru,
motivāciju un attīstību. Mūsdienu psiholoģijā
pastāv četras galvenās pieejas personības pētījumos:
Personības
īpašību teorijas aplūko personību kā noteiktu,
stabilu psihisko īpašību kopumu.Šī pieeja
mūsdienās ir plaši izplatīta, galvenokārt pateicoties
uz tās pamata izveidotajiem personības pētīšanas
testiem (Aizenka tests, Ketela tests, MMPI u.c.).
Biheiviorāli
kognitīva pieeja, pretstatā iepriekšējai, izvirza
pieņēmumu, ka ne tik daudz cilvēka psihiskās
īpašības, kā situācija, kurā viņš
atrodas, nosaka viņa uzvedību. Personības jēdzienam
šajās teorijās ir pakārtota nozīme, galvenais ir
uzvedība. Tomēr vislielāko ieguldījumu biheiviorāli
kognitīvā pieeja ir devusi dažādu mācību teoriju
izstrādē, no kurām pazīstamākās ir B.Skinera
(1904-1990) un A. Banduras (1925) teorijas. B.Skiners galvenokārt
uzsvēra pozitīvā pastiprinājuma un soda nozīmi
mācību procesā, A.Bandura – atdarināšanu.
Psihodinamisko pieeju
pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos
variantos.Psihodinamiskā pieeja visizvērstākā un vienlaikus
dziļākā veidā ir mēģināts aprakstīt
personības struktūru, motivāciju un attīstību.(Z.
Freids,A.Adlers)
Humāniskā
pieeja balstās uz priekšstatu, ka katrā cilvēkā ir
savs unikāls radošais potenciāls un cilvēka dzīves
jēga ir šī potenciāla realizēšana,
pašīstenošanās. (A.Maslou un K. Rodžers).[34,110]
Ž.Piažē
ir īpaša personība psiholoģijas zinātnē.
Viņš ir pirmais pētnieks, kas konstatēja bērna
intelektuālās attīstības kvalitatīvās
pārmaiņas, pētot bērnus no dzimšanas līdz
jaunībai, un izveidoja
intelektuālās attīstības teorju. Ž.Piažē
kognitīvo attīstību iedala četrās
stadijās.(1.pielikums 1.tabula „Ž.Piažē kognitīvās
attīstības stadijas”)
Arī psihologs
E.Eriksons savā personības attīstības modelī
savienojis personības iekšējās attīstības
nosacījumus ar ārējām ietekmēm. Līdzsvaru starp
tiem var sasniegt nobriedusi personība, ja attīstības process no
dzimšanas līdz pieaugušā periodam ir noritējis
sekmīgi – atrisinot pretrunas un krīzes.
Personība veidojas
pašattīstīšanās procesā, taču arī
iedzimtības un vides ietekmē. Iedzimtība ir genotips, instinkti,
nervu darbības tips dotības u.c. ir pazīstami divi vides jēdzieni:
makro vide un mikro vide.
2.tabulā
iekļautā bērna vecumposmu periodizācija, ko lieto
Krievijā, arī Latvijā un virkne citu valstu, pamatā
balstīta uz Ļ.Vigotska un D.Elkoņina
atziņām.(2.pielikums 2.tabula „Bērna personības
attīstības stadiju raksturojums”)
No E.Eriksona un
Ļ.Vigotska darbiem varam secināt, ka notiekošais agrīnas
attīstības stadijas kļūst par pamatu un var veicināt
personības attīstību augstākās stadijās. Ja problēmas,
konflikti, ar kurām saistās krīzes vecums, netiek atrisināti,
personība „nesīs tos sevī” jeb arī tie parādīsies
nākotnē. Ja krīze tiek pārvarēta, personība iziet
no tās ar stiprāku iekšējā veseluma izjūtu un
iespējām attīstīties tālāk.
Tātad var secinat,
ka, no vienas puses, personības attīstību ietekmē iedzimtība.
Sociālās ietekmes iespaido tikai iespējas tai programmai, kas
jau ir cilvēkā piedzimstot. No otras puses, personības
attīstību nosaka arī kultūras (ārējās vides)
ietekme, cilvēka personība ir individualizēta kultūras
sistēma, kurā cilvēks iekļaujas. Piemēram, ASV
sociālā psihologa D.Mīda pētījumos atklāts, ka
dažām tautām ar citām tradīcijām un kultūru
nepastāv t.s. pusaudžu krīze.
No vides cilvēks
izdala tos apstākļus, kas atbilst tieši viņam, viņa
dabai un dzīves ceļā izveidotajām prasībām.
Kā vairāk vai mazāk apzināti šie apstākļi
arī veido konkrētas personības attīstības sociālo
situāciju.
Tādas
personīgas vides izveidošana, kura ir labvēlīga
attīstībai, prasa daudzu gadu saspringtas darbības daudzās
un dažādās sociālajās situācijās.
2.2.
Interešu nozīmi personībās attīstībā
Interese ir
personības izvēlīga attieksme pret objektu. Ko nosaka
šā objekta nozīmīgums un emocionālā
pievilcība. Intereses rodas uz vajadzību bāzes, taču nav ar
tām identificējamas. Vajadzība pauž
nepieciešamību, intereses – personiskās simpātijas pret
kādu darbību padziļināta un nostiprinājusies interese
var kļūt par vajadzību.
Ne vienmēr
intereses veidošanās sākas ar vajadzību, aicinājuma
vai sabiedriskā pienākuma apzināšanos. Interese var rasties
stihiski un neapzināti kā objekta emocionālās
pievilcības sekas un tikai pēc tam rodas apziņa par tās
nozīmīgumu, ko var izraisīt daudzi cēloņi:
vajadzības, sabiedriskas prasības, spējas. Kāpēc
objekts piesaista uzmanību, rada prieku, baudījumu? Tāpēc,
ka kaut kādā ziņā ar savām īpašībām
atbilst personībās psihiskajai noskaņai vai
vajadzībām. Tāpēc viens un tas pats objekts visos
cilvēkos neizraisa vienus un tos pašus pārdzīvojumus.
Tiesa, vieni objekti atbilst ļaužu vispārcilvēciskajai
dabai, otri – vecumposma īpatnībām, trešie – sociālo
grupu īpatnībām, ceturtie – personības,
individualitātei, specifiskajām tieksmēm, uzskatiem un gaumei.
Tā, piemēram, visiem bērniem baudījumu rada spilgts,
krāsains objekts, skaņu ritms, melodija.
Cilvēku
interesēm ir sabiedriski vēsturiska izcelsme.
Atšķirība attieksmēs pret objektu ir atkarīga no
personiskās pieredzes bagātības, izglītotības un
audzinātības, garīgās savdabības, kas atspoguļo
personības dzīves un darbības vēsturi.[7,57.-58.]
Interesēm ir
būtiska nozīme cilvēka dzīvē un darbībā.
Dzīves pilnvērtību un laimi cilvēks izjūt tad, kad
viņam ir intereses. Intereses rosina darbībai, aktivizē
personību. I.Pavlovs intereses vērtēja kā kaut ko
tādu, kas tonizē, rada smadzeņu garozas, darbīgu
stāvokli. Darbs, kas atbilst interesēm, rit viegli un produktīvi
(„Ïàâëîâñêèå ñðåäû” Ì. 1949, ò. 3,ñ.48.).
Cilvēku intereses
ir ļoti daudzveidīgas, tikpat daudzveidīgas kā cilvēku
darbība. Intereses iedala pēc to satura jeb virzības.
Šādi klasificējot, izšķir materiālās,
sabiedriskās un garīgās intereses. Materiālās
intereses bieži iegūst kroplu formu – mantrausība, tieksme
pēc greznības, mantas krāšana pašas mantas
dēļ.
Speciālās
sabiedriskās intereses ietver sevī interesi par sabiedrisko darbu,
par organizatorisko darbību, ir ne mazums tādu cilvēku (tai skaitā
arī skolēnu), kas mīl sabiedrisko darbu un atdod tam visus
spēkus.
Izšķir
trešo un pastarpināto interesi. Tieša interese ir interese par
pašu darbības procesu: izziņas, zināšanu apguves,
darba, jaunrades procesu.
Pēc darbības
līmeņa izšķir pasīvās un aktīvās
intereses.
Pasīvās
intereses ir vērojošas intereses, kad cilvēks apmierinās ar
interesējoša objekta uztveri.
Aktīvas intereses
ir darbīgas intereses, kad cilvēks neaprobežojas ar
vērošanu, bet aktīvi rīkojas, lai apgūtu intereses
objektu. Aktīvā interese ir viens no personības aktivitātes
rosinātājiem, zināšanu un iemaņu, spēju un
rakstura stimulatoriem.
Intereses dala pēc
apjoma. Šāds dalījums nenosaka interešu veidus, bet
drīzāk raksturo personības interešu struktūru.
Mēdz būt cilvēki ar plašām, bet vispusīgām
interesēm. Pozitīvākais ir tāds cilvēka tips, kam uz
plašu, daudzpusīgu interešu fona ir centrālā
pamatinterese, kas nosaka dzīves jēgu un darbības pamatvirzienu.
Sabiedrības veselumā pasaules uzskats jāšķir no
šai šķirai piederīgās atsevišķās personības
pasaules uzskata. Personības pasaules uzskats veido kodolu tās
virzībai, tās attieksmei pret dažādām
sabiedriskās dzīves norisēm. Personības pasaules uzskats
atspoguļo ne tikai personisko esamību, bet arī veselas
šķiras esamību.[7,59]
Personības
attīstībā nozīmīga ir sociālā un
individuālā mijiedarbība. Tā veidojas 2 faktoru
(iekšējo un ārējo) ietekmē. Vides faktori – mikrovide
un makrovide. Intereses veicināšana notiek, kad darbojos skolēna
subjektīvā pozīcija. Tajā paša laikā interesei ir
darbību stimulējoša ietekme, attīstoties kā
motīvam, tā veicina darbības izmaiņas raksturā –
darbība kļūst radoša.
Strādājot pie
šīs problēmas, iezīmējās izzinošās
intereses veicināšanas pamattendences mācību procesā:
no situatīvās
intereses līdz interesei, kas saistīta ar paša skolēna
iekšējo stāvokli;
no nenoteiktas intereses
( „pats zinu, kas patīk”, „daudz kas patīk”) līdz
diferencētai interesei ( par noteiktiem priekšmetiem);
no nenoturīgas
intereses, kas atkarīga no situācijas maiņas, nejaušas
ietekmes, līdz noturīgākai, pastāvīgākai
interesei;
no virspusējas
intereses līdz interesei ar dziļu teorētisku pamatojumu,
profesionālu mērķtiecību.[2,8]
Kopsavilkums
Personības
attīstību virza pretruna starp jaunajām vajadzībām un
vecajām kvalitātēm psihe, kā arī sasprindzinājuma
palielināšanas vai samazināšanās vajadzība.
Cilvēka
attīstība ietver bioloģisko, sociālo un personības
attīstību.
Psiholoģijā
valda dažādi uzskati par vecumposmu periodizāciju.
Ļ.Vigotskis,D.Eļkonins,
E.Eriksons kā psihes attīstības iekšējo
likumsakarību izteicējus min krīzes un jaunveidojumus. Pirmie
5-7 gadi bērna attīstībā ir noteicošie personības
un psihes procesu attīstībā. Ē.Eriksons personības
attīstību skaidro kā adaptācijas sociālajā
vidē.
Liela nozīme
personības attīstībā ir sociālajam faktoram.
Interešu
nozīmi personības attīstībā un zināšanu
veidošanā sevišķi svarīgi ievērot
pedagoģijas praksē.
Mācīšanās
bez jebkādas intereses, tikai ar piespiešanu nokauj skolēnā
jebkuru vēlēšanos apgūt zināšanas.
Visu
mācīšanos nedrīkst balstīt tikai uz interesi,
nepieciešams arī vienmuļš darbs, krietna gribas
piepūle.
Personības pasaules
uzskats veidojas noteiktas ideoloģijas ietekmē.
2.3.
Sākumskolas bērnu attīstības raksturojums
Galvenais avots, kas
sniedz bērnam informāciju par sevi pašu ir pieaugušie.
Ģimene dod pirmo pieredzi, iespaidus un zināšanas par sevi,
citiem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmās
emocionālās attiecības starp bērnu un māti lielā
mērā nosaka, kāds būs bērns, - vai viņš
būs patstāvīgs, pārliecināts par sevi vai arī
kļūs noslēgts, viegli iespaidojams, nepārliecināts par
sevi. Māte ieliek pamatu bērna attiecībām ar cilvēkiem
– ticību sev un pasaulei, dod drošības izjūtu, ko
bērns izmanto, izzinot pasauli. Mīlošs tēvs attīsta
bērnā vajadzību pēc sabiedrības, vēlmi darboties
tās labā.[34,191]
Sākumskolas
bērnu psihiskās attīstības robežas nosaka bērna
individuālās attīstības līmenis un
īpatnības. Iestājoties skolā, bērni un skolotāji
var satapties ar vairākām problēmām: bērniem ir
atšķirīgas sagatavotības pakāpes skolai,
nesagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai,
atšķirīga motivācija iet skolā, dažādu
prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis.
Vienam
mācīties ir viegli, citiem – grūti, vienam ir garlaicīgi,
citiem – interesanti.Mācību darbības aizvieto rotaļas un
spēles, saskarsmē par galveno autoritāti kļūst
skolotāji, šī perioda beigās – vienaudži.
Sākumskolā bērnam izveidojas pašvērtējums.
Skolas uzdevumi ir
šādi:
Ātrāk
adaptēt bērnus skolai;
Iemācīt
bērnus mācīties;
Vingrināt
gribasspēka noturīgumu, paškontroles spējas;
Veidot pozitīvu
attieksmi pret sevi un citiem;
Rosināt jaunrades
spēju attīstību.
2.3.1.Fiziskais
raksturojums
Sākumskolas
skolēniem izteikti paaugstināta kustību aktivitāte, kas
vēl raksturīga pirmskolas periodam. Tāpēc bērniem ir
lielas grūtības ilgu laiku nosēdēt mierīgi solā,
ir grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei. Pirmajā
klasē piespiedu sēdēšana ilgu laiku var novest pie
neirozes, kas var izpausties kompensācijas reakcijās – nagu,
zīmuļa graušanā, matu virpināšanā.
Lielie muskuļi
šajā periodā ir labāk attīstīti nekā
sīkā muskulatūra, tāpēc bērni var ātri
nogurt, ja ilgi jāraksta. Acu fizioloģiskā attīstība
jeb redzes sajūtas fizioloģiskās sistēmas
attīstība pilnībā beidzas apmēram 8 gadu vecumā.
Šajā
vecumā bērni biežāk slimo. Lielo aktivitāšu un
nemierīguma dēļ sākumskolas bērniem ir daudz traumu.
Līdz 10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram
vienādā ātrumā.
Mācību
programmām jābūt sastādītām tā, lai
noturētu bērnu interesi, dabiskās izziņas
vajadzībās, ar kurām bērns iestājies skolā.
Taču kopumā šī vecuma bērniem ir visaugstākā
mācīšanās motivācija salīdzinājumā ar
vēlākiem skolas gadiem.
2.3.2.Izziņas
attīstība
Sākumskolas
bērniem no izziņas procesiem dominē iztēle.Vairāk
bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, kad
lielākā daļa bērnu vadās pēc iemācītiem
etaloniem, pēc pieredzes. Iztēlē izpaužas arī
radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās
spēj ievērot vecos priekšstatus un tēlus.
Uzmanība. 1.
klasē tā vairāk ir netīša – jāiedarbojas ar
īpašiem līdzekļiem, lai piesaistītu un uzturētu
bērna uzmanību. Tikai ap 10 gadiem parādās uzmanības
noturīgums, pārslēgšanās un atkal
koncentrēšanās koeficients.
Atmiņa. No
izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā
ir atmiņa. No 6 līdz14 gadiem galvenokārt attīstās
mehāniska atmiņa – vislabāk iegaumē, ja vairākas
reizes atkārto iegaumējamo informāciju. Citādi arī
vēlākajās klasēs bērni turpinās mehāniski
iekalt un pēc tam domāt. Mazliet šajā vecumā atpaliek
loģiskā iegaumēšana. Ar īpašiem
vingrinājumiem var veicināt loģiskās atmiņas ātrāku
izmantošanu.
Domāšana.
Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domāšana
attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti
loģisko. Attīstās spēja sakārtot objektus pēc
pazīmēm – ne vairs pēc vienas, bet pēc
dažādām pazīmēm. Ž.Piažē to nosaucis
par decentralizāciju – spēju uztvert kādu lietu no
dažādām pusēm. Tas veicina abstraktās
domāšanas attīstību. Sākumskolā bērniem, lai
izprast lietu būtību, ir vajadzīga uzskate, un vēlreiz
uzskate( aptaustīt, redzēt, sadzirdēt), bet vēlāk,
pateicoties abstraktās domāšanas attīstībai,
skolēns jau spēs abstrakti izprast lietu norises prātā.
Būtiskāka skolā ir radošās domāšanas
attīstīšana.
Runa. Intelekta
pazīme ir arī runa. Šī vecuma bērniem vairāk
patīk runāt nekā rakstīt. Runa arvien vairāk
kļūst par pašregulācijas līdzekli. 1.klasē
bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, 3.-4.
klasē – arī pēc mutiska apraksta. Ž.Piažē
nosaucis sākumskolas perioda bērnus par „moralajiem reālistiem”.
Tas nozīmē, ka bērni kā paraugus pārņem
morāles normas, kuras iemācījuši pieaugušie, un
tās arī bez pretrunām cenšas pildīt.
2.3.3.Sociālā
attīstība
Sociālā
attīstība saistās ar saskarsmi. Šajā periodā
saskarsmes „nozīmīgais cits” ir skolotājs, kurš
kļūst par galveno autoritāti, sākumskolas perioda
beigās pieaug vienaudžu nozīme. Šajā periodā
jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt jauna tipa saskarsmi –
lietišķo saskarsmi.
Sākumskolā
bērni sāk veidot psihiskās sistēmas „draugs – nedraugs”,
sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot
grupiņu vai iekļauties pašam kādā grupiņā un
atrast tajā savu vietu.Sākumā bērni lielāko
uzmanību pievērš ārējām, pazīmēm.
Pēc 8 gadu vecuma vienaudžu raksturojumos sāk dominēt
abstrakti jēdzieni, tādi kā labs, slikts, kārtīgs,
nekārtīgs. Par draugiem 7 gadus vecie bērni saucos tos, ar
kuriem viņi ir visbiežāk kopā. Mājās bērni
var būt vienā lomā, bet klasē – citā.
Sākumskolā vecākiem un skolotājiem iesaka
nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk
veicināt bērna sacensību pašam ar sevi. L. Kolbergs, kurs
par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka
vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām ( zina,
kas par to būs ) tālāk – normām pakļaujas
tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk –
iemācās novērtēt cilvēku rīcību,
analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un
sekas.
Kopsavilkums
Fiziskā
aktivitāte: kustību spontanitāte nonāk pretrunā ar
jauno sociālo lomu un normām – sēdēt rātni un
klausīties; tas var radīt neirozes, ja iepriekšējos
periodos nav veidota paškontrole un pašregulācija. Labāk
attīstīti lielie muskuļi nekā sīkie, ir jāvingrina
sīkā pirkstu muskulatūra.
Kognitīvā
attīstība: psihisko procesu tīšuma ( ar gribas kontroli
saistīto) pieaugums un nostiprināšanās –
tīšā uzmanība, tīšā iegaumēšana,
bet liela nozīme ir emocionālajai ekspresijai, intereses
piesaistīšanai, vēl dominē liela uzmanības
pārslēgšanās; mehāniskas iegaumēšanas
dominēšana; dominē konkrēti uzskatāmā un
tēlainā domāšana, bet veidojas abstrakti loģiskās
domāšanas iemaņas; runā bērns apgūst abstraktos
jēdzienus.
Sociālā
attīstība: skolotājs kā etalons; līdzaudžu
nozīmes pieaugums saskarsmē, grupējumu
veidošanās.Skolotājiem iesaka nekādā
gadījumā nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalīgas
intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska
vērtējuma. Ģimene no vienas paaudzes uz otru tiek
pārmantota vērtību sistēma un attiecību kultūra.
Savā pirmajā cilvēku vidē – ģimenē – bērns
ikdienas kontaktos ar tuviniekiem apgūst likumus, kam
jānodrošina viņa pastāvēšana tajā.
2.4.
Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības
attīstībai
Pedagoģiskais
process sevī ietver divas galvenās pedagoģiskās
darbības – mācības un audzināšanu. Ja
mācības tiek organizētas, pamatojoties uz objektīvām
likumsakarībām, proti, vienots mācību saturs, vispārpieņemtas
mācību metodes un formas, nosacīti vienāds skolēnu
vecums un attīstības līmenis, zināšanu diagnostikas un
izvērtējuma kritēriju viendabīgums, tad
audzināšanas darbs, esot pēc savas būtības daudz
individuālāks un vērsts uz konkrētas personības
attīstību kopumā, prasa specifikas audzinātāja
zināšanas un prasmes, respektējot katra audzināmā
īpašo sociālkulturālo attīstību un pieredzi,
personības virzības tendences un nosacījumus.
Audzēkņu
pedagoģiskā izpēte nav atraujama no vispārējās
klases audzinātāja darba sistēmas, tā ir loģiska
šīs sistēmas sastāvdaļa.
Klases
audzinātāja darba sistēmas pamatmodelis ir:
Audzināšanas
līdzekļu kopums.
Skolēna
personība.
Atgriezeniskā
informācija par audzēkni.
Līdz ar to
skolēnu personības attīstības izpētei tiek
izvirzītas īpašas prasības, proti:
1) Izpētei
jābūt virzītai uz katra skolēna psihiskās attīstības
procesu īpatnību atklāšanu;
2) Katra skolēna
personības attīstības diagnostikas rezultātu
vērtējums jāveic nevis salīdzinot ar kaut kādām
normām vai vidējiem radītājiem, bet gan
salīdzinājumā ar iepriekšējo diagnostisko
pārbaužu rezultātiem par šo pašu skolēnu;
3) Skolēnu
izpētei jānotiek visā skolā pavadītajā
laikā, jo skolēna psihē un uzvedībā notiek daudz
pārmaiņu, par katru no tām pedagogam un vecākiem
jābūt operatīvi informētiem;
4) Diagnostikai
jāatklāj ne tikai esošais attīstības līmenis, bet
jāņem vērā arī iespējamās skolēna
attīstības perspektīvas;
5) Izpēte nav
pašmērķis, tai jābūt virzītai uz svarīgu
pedagoģisku uzdevumu risināšanu;
6) Individuālo
īpatnību izpētē jāņem vērā skolēnu
vecumposmu īpatnības, tādēļ katrai izpētes
metodikai jābūt piemērotai audzēkņu sapratnes
līmenim, viņu iepriekšējai pieredzei;
7) Audzēkņu
pedagoģiskajai izpētei jābūt kompleksai, lai varētu
iepazīt personību vispusīgi un lai novērstu
tendenciozitāti;
8) Izpētei
jānotiek pēc iespējas dabiskos apstākļos;[9,6-7]
Pedagogi visos laikos ir
pievērsuši uzmanību jautājumam par individuālo pieeju
bērniem. Interesantus atklājumus un secinājumus šajā
jautājumā mēs atrodam izcilā čehu pedagoga J. Komenska
darbos. Viņa pedagoģiskajā teorijā skaidri izteiktas
šādas svarīgas atziņas: „...visa bērnu
mācīšanas un audzināšanas procesā jāņem
vērā viņu vecuma un individuālās
īpatnības...”Daudz oriģinālu domu par bērna
izpēti un viņa iekšējās pasaules iepazīšanu,
kā arī par audzināšanas metodēm var atrast
Ž.Ž.Russo pedagoģiskajos traktātos, H. Pestalocija
praktiskajā darbībā un R.Ouena veiktajos bērnu
sabiedriskās audzināšanas eksperimentos.Pedagoģiskie
pētījumi parādīja, ka reproduktīvas un
radošās darbības dialektika tiek mērķtiecīgi
virzīta uz tuvāko bērna attīstības zonu.
Skolēna mācību
izzinošas darbības motivācijā īpašu vietu
ieņem interese. Izzinošā interese mudina personību
meklējumiem, dod izzinošai darbībai radošu raksturu.
Cilvēks, kam piemīt izzinošā interese, radoši atrisina
problēmas, viņš jūtas brīvs. Radošā
mācību – izzinošā darbība izceļas ar
attiecību bagātību. Kā skolotāja, zinu: galvenais
izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan
personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt
atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu.
Bērni
pārsteidz mūs ar savas uzvedības, interešu, spēju un
vēlmju dažādību. Nav divu identisku bērnu. Tomēr
mācīšanas stratēģija ir vienāda. Galvenie
apstākļi, kurus skolotājs var kontrolēt ir:
Skolēnu grupas;
Mācīšanas
stratēģija;;
Klases stundas
organizēšanas;
Mācības
sākumskolas klasēs stimulē vispirmām kārtam
apkārtējās pasaules tiešas izzināšanas psihisko
procesu – sajūtu un uztveres attiecību.
Sākumskolā
nostiprinās uztveres, uzmanības, atmiņas, iztēles,
domāšanas un runas procesi. No dabiskās spontanitātes
izziņas procesi pamazām piemērojas sociālajām
ievirzēm, normām, tradīcijām. No izziņas procesiem
šajā posmā dominē iztēle. Bērniem ir
raksturīga reproduktīvā iztēle, taču iztēles
procesā izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien
jaunās kombinācijās spēj ievietot jau pazīstamus
priekšstatus un tēlus. No izziņas procesiem
visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa, jo uz
atmiņas procesiem balstās domāšanas attīstība.
Sākumskolas bērniem ir raksturīgi: kas nav atmiņā tas
nav arī domāšanā. Notiek strauja prāta un intelekta
attīstība.
Bērna
personības attīstība tiek labvēlīga ietekmēta, ja
viens no pedagoģiskā procesa komponentiem – mācību saturs –
balstās uz zināšanām par sevi, apkārtējo vidi un
sabiedrību.
Tiklīdz bērns
sāk uztvert apkārtējo vidi, viņš neapzināti
sāk nodarboties ar dabas zinībām. Bērns redz
dažādas dabas parādības, novēro atsevišķus
dabas objektus un salīdzina tos. Bērns zina daudz faktu, kuri
viņam nav skaidri, bērnam ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes
viņš var saņemt skolā.
Viens no veidiem,
kā veicināt humānas personības attīstību
sākumskolā ir mācību satura integrācija un
mācību organizācijas formu dažādošana, kuras
pamatā ir bērna radošās darbības un izziņas intereses
veicināšana.
Skolēniem ir
jāmācās analizēt sevi, izprast savas vēlmes un
iespējas, kā arī saskaņot tās ar grupas
interesēm. Uzsākot skolas gaitas, skolēns pārdzīvo
dažādas grūtības, kas saistītas ar:
nepieciešamību
stingri iekļauties skolas režīmā;
pārmaiņām
attiecībās ar pieaugušajiem un vienaudžiem;
mācību
darbības raksturu, kas krasi atšķiras no bērnības
rotaļām;
bērna
nonākšana jaunā sistēmā, kas viņam ir sveša
un nepazīstama;
Tā
rezultātā daļa skolēnu ātri zaudē interesi par
skolu un mācībām, un uztver tās kā
apgrūtinājumu. Būtu jāveido tāds mācību
saturs, kas:
atvieglotu bērna
iekļaušanos nākotnes sabiedrībā;
palīdzētu
bērnam pieņemt sevi kā vērtību;
sekmētu katra
skolēna pašiniciatīvas, pašnodarbošanās
vajadzības;
nodrošinātu
humānas personības veidošanos.[28,5,9]
Mūsdienās ir
pieejami plaši un interesanti mācību resursi. Skolēniem
jāmāca pašiem meklēt informāciju un idejas, nevis
būt atkarīgiem no skolotāja kā vienīgā
informācijas avota. Šādā veida skolēni virzās uz
mērķi – maksimālu patstāvību.
Jaunāko klašu
skolēni vislabāk mācās tad, ja viņi aktīvi, nevis
tikai pasīvi mēģina apgūt ideju un informāciju. Tas
nozīmē, ka klases darbam jābūt centrētam uz
skolēnu aktivitāti. Skolotāja darbs jāplāno,
domājot par skolēna aktivitātēm.
Jaunāko klašu
skolēniem ir jāpaplašina sava tiešā reālās
dzīves pieredze, lai to izmantotu par mācīšanās
pamatu. Līdz ar to ļoti liela mācīšanās daļa
notiek ārpus klases.
Pedagogu darbība
vērsta uz to, lai skolēni ar prieku nāktu uz
nodarbībām un būtu gatavi ņemt pretī visu, ko
skolotāji cenšas iemācīt, lai skolēni lepotos ar
saviem sasniegumiem. Katru dienu, ierodoties skolā, bērns sajūt
siltu, mīlestības pilnu attieksmi pret sevi. Šajā
atmosfērā tiek
saudzēta un vairota
viņa pašcieņa.
Pozitīvu
pašcieņas veidošanos var nodrošināt, veicinot visu
piecu attīstības pakāpju sekmēšanu un
nostiprināšanu. Jo indivīds ir augstākā pašcieņas
attīstības pakāpē, jo augstāks pašcieņas
līmenis viņam piemīt.
PAŠCIEŅAS
VEIDOŠANAS UN ATTĪSTĪBAS PAKĀPES
Pašcieņas
modelis veidots, izmantojot literatūru: Michele Borba, Esteem Builders –
USA: Binah Taylor McMilian, 1989. – 439.
Pedagogi dara visu, lai
šī mīlestība un dvēseles siltums valdītu arī
skolēnu savstarpējās attiecībās. Pedagogi ir
sapratuši, ka „mācīšana” ir kas vairāk nekā mācību
iestāde, kā galvenā didaktiskā saikne „pasniegšana –
mācīšana” nenozīmē tikai izzinošo saikni, kaut
arī to veido un veicina.
Galvenie
mācību un audzināšanas darba mērķi un uzdevumi:
Nodrošināt
katra skolēna personības vispusīgas attīstības un
pašrealizācijas iespējas, ņemot vērā viņa
intereses, vēlmes, tieksmes un spējas.
Attīstīt
skolēnu individuālās radošās spējas,
orientēt viņus uz patstāvīgu mācību darbu un
pašizglītību, sagatavot viņus izglītības
turpināšanai Latvijas, Krievijas, Eiropas, Pasaules augstskolās,
kā arī praktiskajai darba dzīvei.
Galvenais
izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan
personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt
atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu. Galvenais
tās noteikums, veicināšanas mehānisms – skolotāja
personiskā dalība skolēnu darbos, jūtās, centienos.
Radošo darbību
raksturo humānais vadības stils, kura pamatā ir dialogs.
Kopsavilkums
Pedagoģiskais
process efektīvs tad, ja pieaugušie – skolotāji un vecāki –
ir ieinteresēti bērna liktenī.
Skolēna
personība – galvenā vērtība un rūpju objekts!
Saprātīgs
prasīgums pret skolēnu ietver cieņu pret viņa
pašcieņu. Pedagoģi ciena ne vien skolēna
zināšanas, bet arī viņa nezināšanu.
Mācīšana
un audzināšana ir savstarpēji saistītas. Sadarbība
domubiedrus savstarpēji bagātina. Šajā apstāklī
ir atrodams pedagoģiskā procesa veselums.
Svarīgākā
pedagoģiskās kultūras iezīme ir skolotāja
radošums. Mijiedarbībai ar skolēnu jābūt gudrai un
audzinošai.
3.
Projektu metode – viena no mūsdienu mācību metodēm
skolā
Vairākus gadus
viens no populārākajiem vārdiem Latvijā ir ... projekts.
Projekti tiek izstrādāti, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, lai
atrisinātu kādu problēmu.
Atbilstoši
sabiedrības sociālajam pieprasījumam un tirgus ekonomikas
vajadzībām skolai ir jāizglīto skolēni projektu darbu
veikšanai ( arī to vadīšanai). Projektu darbs ir
mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības
pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē
un visdažādāko speciālistu savstarpējā sadarbībā.
Latvijas skolās ar
1997./1998. mācību gadu ienāk jauna darba forma – projektu
nedēļa. Ir sagatavota LR IZM vēstule „Par metodiskajiem
ieteikumiem projektu nedēļas organizēšanai 1997./1998.
mācību gadā”.
Lai īstenotu
šo rīkojumu izglītības iestāžu praksē,
Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās
izglītības departamentam bija uzdots sagatavot ieteikumus par
projektu nedēļu skolā. Darba grupa uzsāka diskusiju par
projektu nedēļas organizēšanu skolā un nolēma
vispirms izstrādāt īsus metodiskos ieteikumus, kuros ietvertu informāciju
par projektu metodi un projektu darbu skolā, tā galvenajām
priekšrocībām salīdzinājumā ar citiem
mācību darba veidiem, par projektu nedēļas
nepieciešamību skolā, par projektu darba un projektu
nedēļas norises izvērtēšanu, kā arī
ieteicamās literatūras sarakstu pedagogiem.
Jūrmalas
skolās projektu nedēļas tiek organizētas jau no 1992. gada,
tādēļ ir uzkrāta zināma pieredze vidusskolās,
pamatskolās un sākumskolās.
Skolēniem ir
nepieciešams apgūt radošā darba pieredzi, kā arī
prasmes un iemaņas projektēšanā un projektētā
īstenošanā. Lai to veicinātu, Latvijas skolās jau tiek
izmantots ieteicamais projektu darbs. Ir zināms, ka pēdējos
divdesmit gados daudzu valstu izglītības darbinieki projektu darbam
skolā ir veltījuši lielu uzmanību.
Projektu metode kā
viena no interaktīvajām mācību metodēm ļauj
maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību
vielas apguvē, attīstīt sadarbību ar citiem skolēniem
un skolotājiem. Skolotājam projektu darbā ir iniciatora un
konsultanta loma.[32,4,5]
Šajā
kontekstā projektu darbs ir vispilnīgākā un
efektīvākā mācību darba forma, ar kuras
palīdzību iespējams īstenot izglītības
pamatmērķus – veicināt pilnvērtīgu personības
attīstību, sagatavot jauno cilvēku patstāvīgai darba
dzīvei un integrācijai strauji mainīgā
sabiedrībā. Valsti, kur lielākā daļa
uzņēmumu un organizāciju darbojas pēc projektu principa,
projektu darba izmantošana skolā ir dzīves
nepieciešamība.[16,3]
Terminu
skaidrojums:
PROJEKTS – 1.
Būves, ierīces jebkura izgatavojama priekšmeta plāns,
apraksts, tehnoloģiskā procesa shēma. 2. Dokumenta teksts
ierosinājuma veidā. 3. Plāns, iecere.
PROJEKTU
NEDĒĻA – viena nedēļa mācību gada laikā,
kura notiek projektu darbs skolā.
PROJEKTU DARBS
SKOLĀ – viens no mācīšanās veidiem vai īpaša
veida mācību darbs, kura izstrādāšanai
nepieciešams noteikts laika posms konkrētai iegūšanai.
PROJEKTU METODE – viena
no interaktīvajām mācību metodēm, kas ļauj
maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību
vielas apguvē, sadarbību ar citiem skolēniem un
skolotājiem.
PREZENTĀCIJA –
1.Iesniegšana, uzrādīšana. 2. Sabiedrības
oficiāla iepazīstināšana. [32,6]
Rodas jautājums:
kāpēc vajadzīga projekta metode?
Atbildot uz
jautājumu „kāpēc?”, jāņem vērā
dažādi aspekti.
Sabiedriskais aspekts
sabiedrība strauji
mainās; notiek pāreja no autoritāras sabiedrības, kurā
katram stingri noteikts, kas un kā jādara un jādomā, uz
demokrātisku, plurālistisku sabiedrību, kurā valda daudzi
un dažādi uzskati;
projekta metode ir labs
līdzeklis, kā iemācīties aizstāvēt savu
pārliecību un cienīt otra cilvēka darbu, uzskatus,
spējas;
projekta metode
palīdz attīstīt prasmi diskutēt un ieklausīties
otrā, nonākt pie kompromisa uzskatu atšķirības
gadījumos, ar citiem vārdiem sakot, veidot diskusiju kultūru;
no s k o l o t ā j
a ir atkarīgs nākotnes sabiedrības raksturs. Cik veiksmīgs
būs skolotāja darbs, cik atsaucīgs, atvērts jaunām
metodēm, idejām, visam aktuālajam būs skolotājs, tik
atvērta un spējīga mainīties nākotnē būs
mūsu sabiedrība;
2.Pedagoģiskais un
psiholoģiskais aspekts skolēni iemācās domāt un
rīkoties patstāvīgi;
projekta metode veicina
ikdienas, apkārtējās pasaules izpēti, tā padara
mācību darbu interesantu, tuvina to reālajai dzīvei;
ar projeka metodi var
ieinteresēt arī tādus skolēnus, kurus neaizrauj pat
vislabākā mācību grāmata;
projekta metodes
būtība ir sasaistīt skolēna ikdienas dzīvi un pieredzi
ar radošu apkārtnes izziņu;
Valodas aspekts
skolēns
vingrinās lietot dažādas saziņas prasmes un veidot
loģisku, sakarīgu izklāstu;
projekta metode
ļauj izmantot dažādus valodas stilus;
projekta metode maina
akcentus valodas mācīšanā: valoda kļūst par
aktīvu izziņas līdzekli, nevis pašmērķi;
diskusijās
skolēni iemācās pārbaudīt savu valodisko un
loģisko domu un precīzāk izklāstīt faktus;
Darba organizācijas
aspekts
skolotāja darbs
kļūst interesantāks, jo kā pats skolotājs, tā
arī skolēni ir iesaistīti patstāvīgā
radošā mācību procesā. Projekta metode
nozīmē nepārtrauktu, radošu mijiedarbību starp
skolotāju, skolēnu un apkārtējo sabiedrību;
viena projekta
izdošanās vai neizdošanās var rosināt idejas par
jauniem projektiem;
projekta metode
ļauj skolotājiem sadarboties, veidot kopējus projektus, izmantot
starppriekšmetu sakarus, šādi veidojot integrētu
mācību procesu;
Projekta metodes
mērķi:
atraisīt
skolēnu pašiniciatīvu;
aktivizēt
skolēnos pārliecību, ka visproduktīvākā ir
patstāvīga tēmas vai problēmas izpēte;
dot skolēniem
iespēju izbaudīt gandarījumu par paša padarītu / labi
padarītu darbu;
radīt skolēnos
pārliecību, ka kopīgi padarīts darbs stiprina gan
indivīdu, gan visu grupu;
mudināt
skolēnus kritiski un paškritiski vērtēt savu darbu;
attīstīt
skolēnu spējas analizēt sava darba rezultātus;
mācīt
skolēnus atšķirt būtisko no nebūtiskā,
svarīgo no mazsvarīgā;
dot skolēniem
iespēju gūt iemaņas plānošanā un
organizēšanā;
rosināt
skolēnus apgūt daudzveidīgas darba metodes;
dot skolēniem
iespēju savstarpēji sacelsities efektīvā izpētes un
projektu izstrādes darbā.[19,5,7,9]
3.1.Projektu
darba būtība
Kaut arī projektu
vadīšana tiek īstenota tūkstošiem gadu, šī
nodarbošanās tikai pēdējā laikā atzīta par
atsevišķu disciplīnu. Šodienas trauksmainajā pasaulē
organizācijām, kas izmanto atbilstīgas projekta vadības
metodes, ir konkurētspējīgs pārsvars pār tām,
kuras darbojas pēc izjūtas. Kāpēc? Tāpēc, ka
konkurence strauji kļūst atkarīga kā no laika, tā
arī no izmaksām. Tas nozīmē: ja jūs varat
piegādāt tirgum projektu vai pakalpojumu agrāk nekā cits,
jums ir priekšrocības konkurences cīņā.
Speciālists
kvalitātes jautājumos Dr. Dž. M. Džurans projektu
formulē kā problēmu ar plānotu risinājumu. No
šī formulējuma izriet, ka projekta mērķis ir
problēmas risināšana un ka atbilstošs problēmas
formulējuma trūkums ir kļūda, kas bieži vien
sagādā nepatikšanas. Projekta vadīšana ir projekta
pasākumu plānošana, grafika sastādīšana un
uzraudzība, lai sasniegtu projekta mērķus. Projekta veiksmi
nosaka daudzi faktori: cik labi tas saplānots, vai problēma bijusi
pareizi noformulēta, vai termiņš bijis reāls?
Projekta
vadīšanas fāzes:
1.Noformulēt
problēmu, to inicializēt ( izstrādāt risinājuma
iespējas).
2.Plānot projektu:
Kas jādara?
Kas to darīs?
Ka tas tiks darīts?
Kas tas jāpadara?
Kas nepieciešams,
lai to izdarītu?
3.Izpildīt
plānu.
4.Uzraudzīt un
vadīt attīstību:
Vai sasniegts
mērķis?
Ja nav, kas jādara?
Vai nepieciešams
mainīt plānu?
Projekta noslēgums:
Kas tika paveikts labi?
Ko vajadzētu
uzlabot?
Projekta
vadītājam jāprot tikt galā ar šīs apakšsistēmas
daļām, lai nodrošinātu projektam veiksmi. Tajā
ietilpst:
Vadīšana.
Sarunas.
Komandas veidošana.
Motivācija.
Saskarsme.
Lēmumu
pieņemšana.
Projekta gaitas
plāns ir tikai viena no metodēm darba vadīšanā, un to
nevajadzētu uzskatīt par galveno. Būtu jauki domāt, ka
plāns, tiklīdz tas izstrādāts, nekad
nemainīsies.Taču tas nav reāli. Neviens nav simtprocentīgi
tālredzīgs, un ir gandrīz pilnīgi droši, ka
radīsies neparedzētas problēmas. Svarīgi ir veikt
izmaiņas organizēti, sekojot standartizmaiņu kontroles
kārtībai.
Kas ir
stratēģija? Vienkārši runājot, stratēģija ir
pieeja, kas tiek izmantota, darot darbu. Lai projekts būtu sekmīgs,
nepieciešama laba plānošanas metodoloģija.
Projekts ir
problēma ar plānotu risinājumu. Ja problēma nav pareizi
noformulēta, jūs varat rast pareizo risinājumu problēmai,
kas nepavisam nav īsta.[10,7,9,]
Skolēni
attīstīsies tikai tad, ja viņiem būs nodrošināta
saprātīga neatkarības deva. Viņiem, protams, ir
nepieciešama skolotāja vadība un palīdzība, bet
viņiem ir arī vajadzīgs savs laiks un telpa un pietekams
daudzums lēmumu, ko viņi varētu pieņemt
patstāvīgi. Gudrs skolotājs cenšas panākt
līdzsvaru, lai katram skolēnam būtu atbilstošs patstāvības
daudzums
Projekts ir
motivētas darbības rezultāts. Projektu darbs ir radošs gan
pēc satura, gan norišu secības, gan rezultāta. To veido
paši skolēni. Katra projekta darba radošajā elementa ir
ietverta ikviena skolēna personīgā pieredze un ieguldījums.
Projektu darbs kā
īpaša veida mācību darbs ir ļoti elastīgs, to var
izmantot katrā klasē neatkarīgi no skolēnu
attīstības līmeņa un jebkurā mācību posma –
gan izglītības ieguves sākumposmā, gan vecākajās
klasēs.
Projektu darbs dod
gandarījuma izjūtu, it sevišķi klasēs ar
atšķirīgu iepriekšējās sagatavotības
līmeni, jo, šo darbu veicot, katrs skolēns var strādāt
atbilstoši saviem mācību sasniegumiem, spējām un
ātrumam.
Projektu darbs
skolēnos veido mācīšanās motivāciju un
skolēnam atbilstošu vērtības izjūtu, jo projektā
tiek ietverta katra skolēna darbība, viņa pieredze, domas un
intereses.
Projektu darbu
būtību varētu īsi raksturot arī šādi:
projekts ir konkrēts darbs par kādu tēmu, kura saturu un
rezultātu nosaka paši skolēni. Projektu darbs parāda, ko
skolēni ir sapratuši, kā veidojas viņu attieksmes un
kā viņi spēj izmantot dažādos mācību
priekšmetos apgūtās zināšanas, kā un ko prot
iegūt patstāvīgi. [32,11]
3.2.
Projektu darba salīdzinājums ar tradicionālo mācību
stundu
Jēdziens
„izglītība” – tā ir personības spēja apzināt
nacionālās un pasaules kultūras vērtības un šo
vērtību diapazonā pašrealizēties. Izglītība
ir to garīgo vērtību izpratne un asimilācija, kura
veidojusi cilvēku garīgās dzīves kopību un intereses.
„Cilvēkam no ielas”
par mācīšanu viss ir skaidrs. Skolotājs stāv
klasē daudzu skolēnu priekšā un stāsta. Ja tikai
skolotāji stāstītu vairāk un skolēnus piespiestu
klausīties, izglītības standarti uzlabotos. Skolotāji zina,
kā īstenība ir pavisam citāda:
Skolēni
atšķiras cits no cita.
Izglītībai ir
daudz dažādu mērķu un uzdevumu.
Sabiedrības
izvirzītās prasības bieži ir neskaidras un
pretrunīgas.
Klase ir daudzdimensiju
vide.
Klasē viss notiek
vienlaicīgi.
Temps ir straujš.
Daudzi notikumi
klasē ir neprognozējami.
Viss klasē
notiekošais ir atklāts.[34,6]
Tradicionālā
mācīšana: skolotājs stāsta; skolēni izlasa
attiecīgās lappuses mācību grāmatā vai
pierakstos; skolēni izklāsta uzzināto un izpilda
vingrinājumus vai raksta domrakstu.
Projektu
nedēļa ir īstenojama skolā arī tādēļ,
lai rosinātu pedagogus apgūt un ieviest netradicionālās
mācību metodes.Projektu metode kā viena no
interaktīvajām mācību metodēm ļauj maksimāli
palielināt skolēnu aktivitāti mācību vielas
apguvē, attīstīt sadarbību ar citiem skolēniem un
skolotājiem. Skolotājam projektu darbā ir iniciatora un
konsultanta loma. Projektu metodi skolā raksturo atklāsmes prieks,
grupu darbs, kustīga vide, motīvu un prasmju vienotība,
skolotāja gatavība atbalstīt iniciatīvu un aktīvu
mācīšanos. Atbilstoši sabiedrības sociālajam
pieprasījumam un tirgus ekonomikas vajadzībām skolai ir
jāizglīto skolēni projektu darbu veikšanai (arī to
vadīšanai).[32,7]
Projektu darbā:
skolotājs dod iespēju skolēniem izvēlēties
projektā risināmo problēmu; skolēni patstāvīgi
plāno, vāc informāciju un izstrādā projektu
(skolotājs var viņus konsultēt).
Projektu darbs
attīsta:
Patstāvību
(patstāvīgs un rezultātu orientēts darbs);
izdomu un
izgudrošanas spējas ( resursu radoša izmantošana,
alternatīvas metodes un skaidrojumi);
iniciatīvu, prasmes
strādāt ar informāciju, radošums;
problēmu
risināšanas spējas (diagnosticēšana, problēmu
formulēšana, risināšana, analītiskās un
izvērtēšanas prasmes);
integrētās
prasmes ( ideju sintēze, pieredze un informācija, kas iegūta no
dažādiem avotiem);
lēmumu
pieņemšanas prasmes ( izlemt, kas attiecas uz tematu, ko ietvert un
izmantot);
komunikabilitāti.
Tātad rezultāts
tradicionālajai mācīšanai: skolēni risina
skolotāja piedāvātu problēmu; mācīšanas
metodes ir tradicionālas; parasti ir viena pareiza atbilde.
Rezultāts projektu
darbam: pats projekts ir mācīšanās mērķis –
process, kura laikā tiek veikts kopīgs darbs; vērtība –
skolēni sadarbojoties kopīgi mācās.
Mācīšanās sadarbojoties nozīmē:
pozitīvu
savstarpējo atkarību;
nepastarpinātu
savstarpēju mijiedarbību;
iespēju katram
darba veicējam apzināt savus individuālos sasniegumus kā
ieguldījumu grupas darbā;
personisko
atbildību par kopīgi paveikto;
sociālās
mijiedarbības iemaņu apguvi;
grupas (komandas) darba
iemaņu attīstīšanu.
Tā kā projektu
nedēļas organizēšana skolā ir apjomīgs darbs,
kurā ir savstarpēji saistīta gan tēmas izvēle, gan
projektu norišu ilgums un kalendārais plānojums, tad uzsākt
gatavoties projektu nedēļai vēlams jau mācību gadu
sākumā. Projektu darba ilgums var būt dažāds –
sākot ar vienu mācību stundu un beidzot ar vairākiem
mācību gadiem. Projektu nedēļai skolā ieteicams
izmantot 5 darba dienas, kurās vēlams neorganizēt
mācību stundas un papilddarbības.
Projektu metode ir
lietojama jebkurā mācību priekšmetā. Tā
neierobežo ar kādiem stingriem nosacījumiem par to, kādas
tēmas drīkst un kādas nedrīkst izstrādāt. Visi
temati, kas interesē
skolēnus, ir labi,
un ir vērts pie tiem strādāt. Vienīgais
ierobežojošais nosacījums ir, ka šīm tēmām
jābūt reālām, tas ir, tām jāatbilst
attiecīgā vecuma skolēnu zināšanu un spēju
līmenim.
Tai pašā laika
jāatzīst, ka projekta tēmas izvēle ir svarīgs
sākuma posms projekta darbā. Tēmas izvēlei skolotājs
gatavojas, taču galīgais lēmums par izvēlēto tēmu
paliek skolēna ziņā.[16,8]
Kopsavilkums
Tradicionāla
mācīšana notiek tieši skolotāja vadībā
(dialogs ar klasi, skolotāja stāsts, skolēni lasa un atbild)
Projektu darbs veido:
motivāciju, adekvātu vērtības izjūtu. Motivācija
veidojas tādēļ, ka projektu darba pamata ir katra skolēna
darbība, viņa pieredze, domas.
Projektu darbs sniedz
gandarījuma izjūtu, it īpaši klasēs, kur skolēnu
zināšanu līmenis ir ļoti nevienāds, jo, šo darbu
darot, katrs var strādāt atbilstoši savam līmenim,
spējām un ātrumam.
Projektu darba
izpildē ir vajadzīga starppriekšmetu saikne atbilstoši
izvēlētajai problēmai.
Projektu darbs ir
radošs darbs gan pēc satura, gan norišu secībās, gan
rezultātā.
Projektā tiek
ietverta katra skolēna darbība, viņa pieredze, domas un
intereses.
Skolēni
mācās aktīvā darbībā; vāc informāciju,
zīmē attēlus, kartes, diagrammas, shēmas, izvieto
drukāto un uzskates materiālu, krāso, līmē,
noformē, intervē, apkopo datus u.t.t.
Mainās
skolotāju – skolēnu loma, veidojas citas attiecības –
skolotājs ir kā padomdevējs (konsultants).
Projekta izstrāde
māca pašiem plānot veicamo darbu un savu laiku.
Ne mazāk
svarīgi skolēniem pārliecināties, kurā jomā
intereses ir noturīgākas, jo tas noteiks arī turpmāko
izglītības ceļu.
3.3.
Projektu darbu veidi, posmi, klasifikācija un problēmas
Šobrīd
Latvijas vidusskolās vienoti ar vārdu „projekts” nosauc
aktivitātes kādas ieceres realizācijai. Bet krietni
atšķiras projektu veidi, jo tas saistīts ar to, kas veic šo
darbu. Ir projekti, kur:
savu ideju realizē
viens cilvēks;
strādā
cilvēku grupa
apvienojas interešu
grupā;
iesaistās viss
skolas kolektīvs;
iesaistās
vairākas skolas.
Projektus pēc
satura iedala 3 veidos:
Pētnieciskā
darba galvenā pazīme – analītisks pētījums ar
dažāda veida mērījumiem.
Organizatoriskā
projekta darba galarezultāts ir dažāda veida pasākumu
novadīšana.
Praktiskā darba
galarezultāts ir konkrētam mērķim izgatavoti
materiāli.
Nelieli
pētījuma elementi būs sastopami arī praktiskajā
projekta darbā un arī organizatoriskajā.
Projektu darbu
skolā var definēt kā vienu no mācīšanās
veidiem vai arī kā īpaša veida mācību darbu, kura
izstrādāšanai nepieciešams noteikts laika posms, lai
iegūtu konkrētu rezultātu.
Visiem skolas projektiem
var būt šādi kopīgi posmi:
Sagatavošanās
posmā ieteicams izmantot šādus metodiskos paņēmienus:
„Tēmas asociācijas”, „Ideju sacensības”, „Problēmas
apgabala meklēšana”, „Prātu vētra”, u.c. Šajā
posmā vajadzētu noteikt projekta gala rezultātu, kā
arī vienoties par projekta prezentācijas veidu.
Projekta
plānošanas posmā ieteicams sistematizēt jautājumus un
problēmas un kopīgas diskusijās izstrādāt projekta
gaitas plānojumu, t.i., kā un kur meklēt atbildes uz
izvirzītajiem jautājumiem, kā plānot resursus un projekta
prezentāciju, kā arī nepieciešamo nobeigumu atskaitei par
projekta darbu.[32,12]
Ideju
īstenošanas posmā skolēniem vajadzētu apgūt
dažādas metodes, kuras lieto projektu darbā, piemēram,
intervēšana, eksperiments, novērošana, dažāda
veida ierakstu, video un datora izmantošana informācijas
vākšanā un datu apstrādē. Projektu darbu
rezultāts var būt noformēts kā stāsts, albums,
avīze, dokumentu mape u. tml.
Skolēniem ir
jāmācās informēt par saviem darba rezultātiem un
aizstāvēt savu darbu, t.i., saistoši iepazīstināt ar
savu projektu. Projektu nobeigumā vēlams organizēt svētkus.
Iegūtais rezultāts – katra skolēna svētku un
gandarījuma sajūta par kopīgi paveikto darbu.
Lai veicinātu
skolēna motivāciju, ieteicams projektu darbu rezultātus izlikt
vispārējai apskatei.
Projektu darbu
rezultātu izvērtēšanu un apzināšanu var
iedalīt 4 virzienos:
projekta darba
izvērtējums katra grupā un/vai klasē kopumā;
skolēnu prasmju un
iemaņu novērtējums;
pašnovērtējums
skolotāja lomā;
projektu
nedēļas rezultātu izvērtējums skolā.
Pēc projektu darba
skolēni kritiski izvērtē projektu ieceri, projektu gaitas
plānošanu, idejas īstenošanu, rezultātu un
prezentāciju. Izvērtēšanu ieteicams veikt pēc
šāda plāna:
uzklausīt katra
dalībnieka vai katras grupas vadītāja vērtējumu par
projektu;
fiksēt veiksmes un
projektu darbu veicinošos faktorus visos projekta posmos;
uzrakstīt
secinājumus un ieteikumus projekta turpināšanai vai nākamo
projektu īstenošanai.[32,14]
Skolēnu darba
novērtēšanā varētu būt dažādas pieejas,
kas būtiski atšķiras no tradicionālās izpratnes par
skolēnu prasmju un iemaņu novērtēšanu. Ieteicams,
novērtējot katra bērna pozitīvos sasniegumus, izmantot
paplašinātu vārdisku vērtējumu, lai raksturotu,
kā sasniegti dažādi projektu darbam izvirzītie
mērķi, t.i., skolēnu radošā darbība, iztēle,
zinātkāre, atbildība, patstāvība, pašizteikšanās,
entuziasms un interese, darba efektivitāte un termiņu
ievērošana, konstruktīvisms un pamatīgums darbā,
prasme objektīvi un kritiski novērtēt savu ieguldījumu
kopējā darbā u. tml.
Nav ieteicams
izdarīt labojumus projektu darbu galīgajos variantos. To savlaicīgi
vajadzētu veikt ar zīmuli skolēnu darbu uzmetumos, lai
nemazinātu gandarījumu par projektu darbu, kam veltīta
galvenā uzmanība.
Skola ir ļoti
labvēlīga vide visdažādāko projektu
veikšanai.Ņemot vērā projektu darba organizācijas
veidu, iespējami šādi projektu tipi:
Strukturētie.
Daļēji
strukturētie.
Nestrukturētie.
Pasūtījuma
projekti.
Sociālo un
politisko problēmu apraksta (risinājuma) projekti.
Skolas darba
pilnveidošanas projekti.
Klases
iekšējie projekti.
Mācību
didaktiskie projekti.
Individuālie.
Grupu jeb
kolektīvie projekti.
Integrēti
ilglaicīgi projekti.
STRUKTURĒRTS.
Šis projektu tips noder tad, ja skolēni pirmo reizi saskaras ar
projektu metodi ( īpaši, ja arī skolotājam tā ir
pirmā saskare ar šo mācību metodi).
P a m a t p r i n c i p s:
skolotājs piedāvā projekta tematu, kā arī sniedz ar
šo tematu saistīto apakštematu (problēmu) sarakstu,
ļaujot skolēnu grupu dalībniekiem izvēlēties savu
apakštematu (problēmu).
PIEMĒRS.
Vienas nedēļas
laikā klasei jāapgūst temats „Masu informācijas līdzekļi”.
Klase tiek sadalīta 4 grupās un katrai dots savs uzdevums:
ziņas LNT
kanālā;
radio ziņu
programma;
ziņas
populārā dienas avīzē;
ziņas
populārā „dzeltenās preses” izdevumā.
Skolotājam
jārēķinās ar to, ka kolektīvā lēmumu
pieņemšana un vārda brīvība ir demokrātijas
principi, kuru īstenošanai nepieciešams laiks. Skolotājs
projekta izstrādē neiejaucas, ja dalībniekiem nepieciešams,
viņš var sniegt konsultāciju.
DAĻĒJI
STRUKTURĒTS. Skolotājs atkal ir projekta iniciators, tikai viņa
ieguldījums darba sākumposmā ir nekonkrētāks –
viņš tikai iedvesmo skolēnus noteiktā projekta darba
veikšanai, izklāsta, kā to apmēram varētu darīt
(iesaka darba metodiku), bet turpmāk visu darbu veic skolēni
paši, vajadzības gadījumā izmantojot skolotāju kā
konsultantu.
NESTRUKTURĒTS.
Šis projektu darba veids ir vislabvēlīgākais gudriem,
patstāvīgiem, nopietniem un pieaugušiem cilvēkiem –
tātad ieteicams vidusskolā. Skolotājs ir tikai iniciators,
viņa ierosme veikt projektu darbu skolēniem nozīmē lielisku
pašizpausmes iespēju, jo skolēni paši
organizēs
plānos
veiks
izvērtēs
savu projektu,
paralēli pašizpausmei iegūstot zināšanas un
iemaņas noteikta mācību
priekšmeta
ietvaros.
PASŪTĪJUMA
PROJEKTS. Pats nosaukums jau norāda, ka šo projektu
īpatnības nosaka pasūtījums, skolēni tos īsteno
saskaņā ar pasūtītāja sniegtajiem priekšrakstiem.
Piemēram,
vietējā pašvaldība pasūta vietējās
amatniecības skolas skolēniem mēbeles noteiktu darbu vai
atpūtas telpu iekārtošanai. Ar šāda veida projektu
darbu patstāvīgi nodarbojas dažādas Latvijas skolās
organizētās skolēnu mācību firmas, un
jāatzīst, ka ar panākumiem.
SOCIĀLO UN
POLITISKO PROBLĒMU APRAKSTA PROJEKTS. Šādu projektu
izstrāde ir lieliska skolēnu patstāvīga darba
organizācijas forma, mācoties sociālo zinību
priekšmetus – ekonomiku, psiholoģiju, civilzinības,
vēsturi, politiku un tiesības.Kā piemēru
piedāvāju projektu „Upe man stāstu stāsta” ( 3.pielikums
dažādas diagrammas „Dabas vērotāji”)
SKOLAS DARBA
PILNVEIDOŠANAS PROJEKTS. Mūsu valstī ir dažādas skolas
– lielākas un mazākas, paraugskolas un ierindas skolas,
specializētas un vispārizglītojošas, bet vai kādu no
tām nekļūdīgi varam uzskatīt par ideālu? Skolas
patiesi ir lieliskas iestādes, jo tās ir atvērtas un lemtas
attīstībai – galvenokārt sprigano un enerģisko skolēnu
dēļ. Viens no līdzekļiem skolas attīstības
veicināšanai ir skolas mēroga projekts. Ko darba gaitā
gūst paši projekta īstenotāji? Viņi visi pilnveido
paši sevi. Tādēļ ideālā gadījumā ne
tikai skolēniem, bet arī visiem skolotājiem, direktoram,
reizēm arī vecākiem vajadzētu iesaisties vienā vai
vairākos skolas projektos. Šaja projektā ir 9 posmi:
Problēmas
izvirzīšana;
Problēmas
precizēšana;
Problēmas
izpētīšana;
Datu apkopošana;
Projekta
mērķis;
Mērķa
apspriešana;
Prioritāšu
noteikšana;
Iespējama
rezultātu novērtēšana;
Lēmums par projekta
īstenošanu un kontrole.
KLASES
IEKŠĒJIE PROJEKTI visbiežāk tiek īstenoti pašas
klases dzīves uzlabošanas un dažādošanas nolūkos.
Tie var būt visdažādākie klases mēroga konkursi,
ballītes, tematiski vakari un tamlīdzīgi pasākumi.
MĀCĪBU
DIDAKTISKOS PROJEKTUS visbiežāk izmanto apgūtās
mācību vielas nostiprināšanas nolūkā, lai
attīstītu skolēnos radošo pieeju savu zināšanu un
prasmju izmantojumam. Tie var būt realizēti
viena mācību
priekšmeta ietvaros;
integrēti –
vairāku mācību priekšmetu ietvaros.
Lai veiktu
šāda veida projektu darbu, skolēniem jābūt labi
sagatavotiem projektu darba
veikšanai.
INDIVIDUĀLOS
PROJEKTUS raksturo šādas iezīmes: skolēni
patstāvīgi izvēlas projekta tēmu, patstāvīgi
meklē informācijas avotus un materiālus, skolēns
noformē sava darba rezultātus, projektu izstrādā
noteiktā laika periodā, skolotājs pilda tikai padomdevēja
funkciju.
PAR GRUPU JEB
KOLEKTĪVIEM PROJEKTIEM sauc tādus projektus, kurus kopīgi
īsteno vismaz divi dalībnieki.
INTEGRĒTI
ILGLAICĪGI PROJEKTI. Kā jau nosaukums liecina, integrētu
ilglaicīgu projektu darbs norit ilgi un integrēti, proti, projekta
darbu caurvij starppriekšmetu saikne un tajā mijas
individuālā un grupu darba forma. Visbiežāk tie ir skolas
darba pilnveidošanas projekti, kā arī lieli integrēti
mācību didaktiskie projekti, piemēram, skolēni
skolotāju un ekspertu vadībā izstrādātā jaunas
saskaņotas mācību programmas vairakos mācību
priekšmetos.[16,10, 25]
Skolotājus
bieži uztrauc tas, ka projektu darba laikā klase būs
trokšņaināka nekā tradicionālo darba formu laikā
un ka tas varētu traucēt ierasto skolas kārtību. Reāli
projektu darbam nevajadzētu būt īpaši
trokšņainam. Lielu darba laika daļu skolēni pavada lasot,
zīmējot, rakstot, līmējot. Problēmas būtība
nav troksnis, bet gan bažas, ka šāda veida darbību
skolotājs nespēs kontrolēt. Projekta darbs prasa citāda
veida kontroli, nekā tas tradicionāli ir pierasts. Projektu darbs ir
sarežģītāks nekā citi darba veidi. Tas prasa no
skolotāja īpašu sagatavošanos un klases darbības
vadīšanas prasmes.Tas prasa izpratni par to, kas ir patiesais
mācību mērķis skolā – zināšanas kā
pašmērķis vai personība, kas zina un prot
zināšanas iegūt un likt lietā patstāvīgi.
Projektu darbs rosina šādas attieksmes veidošanos un ir viens no
faktoriem, kas veicina skolēnu radošo darbību.
Projektu darbs ir
laikietilpīgs. Projektu darbu ne vienmēr vajag veikt mācību
stundu laikā. Ja tas ir grupu darbs, tad lielākā daļa
jāpadara klasē, bet katrs grupas dalībnieks savu
individuālo darba daļu padara mājās.
Kopsavilkums
Projektu darba
būtība ir tā, ka šāds darba veids ir virzīts uz
mācīšanās pieredzes kvalitāti, nevis uz
kvantitāti. Projektu darbs dod iespēju realizēt
bagātīgu mācību pieredzi: kustībā,
sadarbībā un – galvenais – iesaistīšanās prasmē
un līdzdalībā. Pozitīva motivācija, kas parasti
vērojama projektu darba procesā, ietekmē skolēnu attieksmi
pret priekšmetu un mācībām vispār.
Reizēm
skolotājus satrauc tas, ka bez viņu stingrās kontroles
vājākie skolēni nespēs tikt galā ar uzdevumu.
Jāatzīmē, ka ne visi skolēni vēlas
patstāvīgu skolotāja klātbūtni un vadību.
Veicinot spējīgāko skolēnu patstāvību,
skolotājs iegūst laiku darbam ar skolēniem, kuriem tas ir
nepieciešams.
Projektu darbu
skolā var definēt kā vienu no mācīšanās
veidiem vai arī kā īpaša veida mācību darbu, kura
izstrādāšanai nepieciešams noteikts laika posms, lai
iegūtu konkrētu rezultātu.
4.Projektu
metodes pielietojums mācību un audzināšanas darbā
Jēkabpils 2. vidusskolā
No 1998. gada
Jēkabpils 2.vidusskolā tiek organizēta projektu
nedēļa. Šajā gadā projektu darbs sākumskolā
notiek trīs dienas, 1999. gadā – vienas nedēļas
garumā, 2000. gadā darbs notiek divējādi: divas dienas
pēc rudens brīvdienām un trīs dienas pēc pavasara brīvdienām.
Mūsu skola ir
mazākumtautību skola. Tādēļ skolēni var
sadarboties ar latviešu valodas skolotājiem. Projektu darbs prasa
savlaicīgu un rūpīgi pārdomātu sagatavošanos.
Mūsu sākumskolas skolēnu projektiem tematus
izvēlējās un ieteica klašu audzinātājas,
konsultējoties ar sākumskolas mācību daļas
vadītāju.
Pieredze rāda,
kā projekta darbs nav metode tikai labākajiem skolēniem, tas ir
darbs jebkura līmeņa skolēniem. Redzams, ka projekts ir laiks,
kad mācību procesā var iesaistīt pašu skolēnu,
lai tam dotu un no viņa varētu prasīt nevis faktu
zināšānas vien, bet arī prasmi nepieciešamos faktus
sameklēt, apstrādāt, kā arī prasmi informēt par
saviem atklājumiem un secinājumiem citus.
Tā kā projektu
nedēļas organizēšana sākumskolā ir apjomīgs
darbs, kurā ir savstarpēji saistīti gan tēmas izvēle,
gan projektu norisei ilgums un kalendārais plānojums, tad uzsākt
gatavoties projektu nedēļai vēlams jau mācību gada
sākumā. Projektu darbu tematika varētu būt saistīta ar
dabu, cilvēkiem, mākslu, kultūru, vēsturi, u. tml. Projektu
darbu skolā var definēt kā vienu no
mācīšanās veidiem vai arī kā īpaša
veida mācību darbu.
Jēkabpils 2.
vidusskola
RĪKOJUMS
Nr. 1-12/8.
Par projektu
vadītājiem
Pamatojoties uz
Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu Nr.282. no
09.05.2001., noteikt projektu nedēļu no 11.02.2001. līdz
15.02.2002.
Par projektu vadītājiem
noteikt 2.- 9.klašu audzinātājus, bet 10.-12.klasēs
skolotājus ( 14 uzvārdi).
Par grupas vai
individuālo projektu vadītājiem noteikt skolotājus ( 7
uzvārdi).
Skolas direktors: A.
Deinis
4.1.
Projekts „Mans novads”
Problēmas
aktualitāte.
Daudzu gadu pieredze
darbā mazākumtautību skolēniem Jēkabpils 2.
vidusskolā liecina, ka šiem bērniem un jauniešiem ir
ļoti vājas zināšanas par savu pilsētu, viņi
nejūtas piederīgi savai pilsētai.
Anketēšanā
noskaidrojām, ka 127 no aptaujātajiem 365 Jēkabpils 2. vidusskolas
skolēniem nezina savas pilsētas ievērojamākās vietas
un pat nav bijuši savas pilsētas Krustpils daļā. 365
skolēni labprāt papildinātu zināšanas sava novada
kultūrvēsturē un 170 izteica vēlēšanos
pašiem izstrādāt tūrisma maršrutus un darboties par gidiem.
Šis projekts
būtu loģisks turpinājums 1999. gadā realizētajam PHARE
Credo projektam „Tūrisms Sēlijā”.Turklāt
Jēkabpilī ir ļoti nepieciešami gidu pakalpojumi.
Augstāk minēto
apstākļu dēļ projekta ietvaros tiek apmācīti
mazākumtautību skolu audzēkņi konkrētu tūrisma
maršrutu izstrādei un gidu pakalpojumu sniegšanai, vienlaikus
palīdzot viņiem apzināties savu identitāti, novada
kultūrvidi un integrējot viņus sabiedrībā.
Projekts „Mans novads”.
Projekta
mērķi:
Tūrisma
maršrutu izstrādāšana pa Jēkabpils pilsētu un
Sēlijas novadu.
Gidu sagatavošana
tūrisma maršrutiem pa Jēkabpils pilsētu un Sēlijas
novadu.
Mazākumtautību
skolu audzēkņu integrācija sabiedrībā, sekmējot
viņu identitātes apzināšanos un bagātinot
zināšanas par sava novada kultūrvidi.
Projekta darba
plāns:
Jūnijs Projekta
„Mans novads” sagatavošana :
Anketu
sastādīšana, sagatavošana.
Anketēšana,
lai noskaidrotu skolēnu zināšanas par savu pilsētu un
novadu.
Anketu apkopošana,
secinājumu izpilde.
Sarunas ar
iespējamiem partneriem.
Atbalsta meklējumi.
Projekta
noformēšana.
Jūlijs Darba grupas
tikšanās.
Darbības
plānošana projekta ietvaros.
Tikšanās ar
novadpētnieku Arvidu Ozoliņu (diskusijas).
Tikšanās ar
rakstnieci Lūciju Ķuzāni (lekcija par Sēlijas novada
kultūrvēsturi).
Tikšanās ar
novadpētnieku Jāzepu Vuškānu (diskusijas par novada
svētvietām).
Augusts Darba
plānošana gidu apmācībai:
Anketu
sastādīšana, sagatavošana.
Anketešana, lai
noskaidrotu skolēnu intereses un vēlmes tūrisma jomā.
Anketu apkopošana.
Secinājumu izpildīšana.
Maršrutu shēmas
teorētiska izveidošana.
Darbs ar
literatūru.
Septembris.
Maršruta novērtēšana dabā:
1. Objektu apskate,
secinājumu izpildīšana.
Oktobris. Gidu
praktiskā sagatavošana:
Latvijas Tūrisma
gidu asociācijas apmācības programma.
Novembris. Maršrutu
un gidu praktiskā pārbaude:
Izmēģinājuma
ekskursijas pa sagatavotiem maršrutiem.
Maršrutu
vizuālā materiāla apkopošana un noformēšana:
Fotoalbumi un
maršrutu shēmas.
Projekta dalībnieku
tikšanās – paveikta darba izvērtēšana.
Projekta rezultāti:
Izveidoti 4 tūrisma
maršruti (ar maršrutu shēmām un fotoattēliem):
„Mana pilsēta –
Jēkabpils” (videokasete pielikumā)
„Jēkabpils
sakrālās vietas”.
J.Jaunsudrabiņa
dzīves un darba vietas Sēlijas novadā”.
Savākt
materiālus un informācijas bāzes par attiecīgajiem
tūrisma maršrutiem.
Tieši sagatavoti 15
gidi konkrētiem maršrutiem, projektā iesaistītie
mazākumtautību skolēni būs ieguvēji
integrācijā – apzināsies sevi kā piederīgus Latvijas
tautai, iepazīsties ar novada kultūrvidi, bagātinās savu
latviešu valodas prasmi un prasmi brīvi kontaktēties ar
cilvēkiem.
Projekta
rezultātā sagatavotie gidi varēs apmācīt citu
klašu un skolu intersentus šajā jomā.
Pati piedalījos
šajā projektā, saņemu gida apliecību.
Zināšanas par pilsētu izmantoju savā darbā.
4.2.
Zinātniski – pētnieciskie darbi (10.-12. kl.)
Tradicionāli tiek
uzskatīts, ka zinātniskā un radošā darba centri ir
augstskolas. Taču, mainoties valsts izglītības politikai, par
galveno mērķi kļūst apstākļu radīšana brīvas,
motivētas un radošas personības attīstības
dažādu izglītības posmu un pedagoģiskā procesa
visās jomās, īpaši izceļot prasmju un iemaņu
izkopšanas prioritāti.Šā mērķa
realizēšanā visparizglītojošā skolā
produktīvas ir dažādas interaktīvās metodes, kā
arī paņēmieni patstāvīgas izziņas darbības
un pētniecisko iemaņu kopšanai un pilnveidei.
Kaut arī
pedagoģiskajā praksē šobrīd pelnīti liela
uzmanība pievērsta dažādām grupu darba formām,
mācīšanās ir individuāli atšķirīgs
process, īpaši vidusskolēnam, kurš izvēlas kāda
kursa apguvi padziļinātā jeb profilkursa līmenī.
Jau vairākus gadus
mūsu valstī nozīmīga vieta ierādīta skolēnu
zinātniski pētnieciskajam darbam. [29,3]
Terminu skaidrojums:
Anketa- speciāli
izstrādāta rakstveida izziņas līdzeklis informācijas
jegūšānai.
Eksperiments –
izziņas metode, pētāmās parādības mākslīga
izraisīšana vai atkārtošana
dabiskos vai
mākslīgi kontrolētos apstākļos.
Izglītības
pētniecība – tās mērķis ir izpētīt
fundamentālās sakarības, struktūras, procesus
un kontekstus, kas
saistīti ar cilvēka mācīšanos un attīstību.
Statistika – pēti, kā
pareizi iegūstami dati un kā tie pareizi apstrādājami,
izstrādā
nepieciešamos
modeļus.
Metode –
paņēmiena veids (kādu mērķa sasniegšanai),
paņēmienu kopums.
. 6. Tests – uzdevumi
(jautājumu virkne vai uzdevumu sistēma), kas speciāli
izstrādāti, lai
objektīvi
pārbaudītu un novērtētu kādas personas
īpatnības.
7. Pieeja –
problēmas pamatnostādīšanas risinājuma ceļš.
8. Hipotēze –
zinātnisks pieņēmums, kas tiek izvirzīts, lai izskaidrotu
kādu jaunu, vēl
neizpētītu
parādību vai procesu.
Skolēnu
zinātniski pētnieciskās darbības mērķi un
uzdevumi
Mērķi:
Sekmēt skolēnu
zinātniskās pasaules uzskata un darbības attīstību;
Sniegt ievirzi
akadēmiskajām studijām augstskolā un zinātnē;
Veicināt profesijas
izvēli.
Uzdevumi:
Iepazīties ar
mūsdienu zinātniskās pētniecības darba
būtību, organizāciju un metodēm;
Veidot prasmes
darbā ar zinātnisko literatūru un aparatūru;
Apgūt prasmi
apstrādāt pētījumu gaitā iegūtos datus un
analizēt rezultātus;
Apgūt prasmi
sastādīt un noformēt pārskatu un referātu par
zinātniski pētniecisko darbu;
Apgūt prasmi
uzstāties zinātniskajās konferencēs;
Veidot
nepieciešamās prasmes un attieksmes zinātniskajai
sadarbībai izglītības iestādēs, valsts un
starptautiskajā mērogā. [ Nolikums atstiprināts ar
izglītības un zinātnes ministra 2000. gada 05. decembra
rīkojumu Nr. 724]
Zinātniskais
pētījums un tā galvenie posmi.
Zinātnisks
pētījums ir sistemātiska, kontrolēta, empīriska un
kritiska dabas un sabiedrības parādību izpēte, kuru vada
teorija un hipotēzes par sagaidāmām parādību
savstarpējām saistībām.
Zinātniskā
pētījuma posmi:
Interesējošā
temata izvēle.
Iepazīšanās
ar pētāmiem objektiem.
Pētījumu
mērķi vai uzdevumi, hipotēžu izvirzīšana.
Pētījuma
pieteikuma sagatavošana, pētījuma akcepta saņemšana.
Esošas
informācijas vākšana.
Datu ieguve.
Rezultātu
apkopošana.
Rezultātu
analīze.
Secinājumi(ja
izvirzīta hipotēze, tad – tās apstiprināšana vai
noliegšana).
Ziņojuma
sastādīšana un publiskošana.[29,35]
Lai pilnīgāk
izprastu un apgūtu skolēnu ZPD būtību, tā
veidošanas principus un struktūru, piedāvāju Jēkabpils
2.viduskolas 12.klases skolnieces Jelenas Živajevas darbu „Korupcijas
ekonomiskie un sociālpolitiskie aspekti”.
Darba mērķis:
apskatīt korupcijas ietekmes sfēras, izplatības lielumu un
mēģināt novērtēt radītus zaudējumus
ekonomikā, nevis kritizēt valdību vai atsevišķas
personas vai valsts institūcijas.
Šajā
darbā galvenā uzmanība pievērsta tieši šai
problēmai – rupjai amatpersonu amata izmantošanai privātas
iedzīvošanās nolūkā. Tajā aplūkoti
korupcijas noturīguma iemesli un tā rašanās
cēloņi, lai mēģinātu novērtēt, cik
lielā mērā korupcija var deformēt valsts ekonomiku un
sabiedrības dzīves līmeni kopumā. Darbā izmantotas
vairākas diagrammas un attēli, kas dot iespēju apskatīt
sniegto informāciju vizuāli. Darba saturs un struktūra
visumā sniedz konspektīvu ieskatu korupcijas tēmā. Tai
pašā laikā šis darbs varētu tikt uzskatīts par
korupcijas izpētes pirmssākumu. ( 4. pielikums referāts
„Korupcijas ekonomiskie un sociālpolitiskie aspekti”)
4.3.
Sākumskolas projekts „Mēs un ekoloģija”
Dabaszinības ir propedeitiskais
kurss, kurš sagatavo skolēnus ģeogrāfijas, bioloģijas,
fizikas, ķīmijas, veselības mācības un vides
izglītības apguvi.
Tāpēc
2000./2001. m.g. mūsu sākumskola izvēlas tematu „Mēs un
ekoloģija”.
Skolas uzdevums:
skolēnu izziņas interešu attīstība, izmantojot
daļējo- izpētīšanas metodi, piedaloties projekta
nedēļā.
Katras darbības
uzdevums: mācīt mācīties.
Izziņas
interešu attīstības būtība:
Organizēt.
Apmeklēt.
Paplašināt
redzesloku.
Apgūt.
Sākumskolas
tēmas.
1.klasēs – „Koki”.
2.klasēs –
„Dzīvnieki”.
3.klasēs –
„Ūdens”.
4.klasēs – „Gaiss”.
Projekta
mērķis: rosināt skolēnu interesi un veicināt izpratni
par savu saistību ar pasauli.
Uzdevumi:
Iegūt izpratni par
dabas likumsakarībām, cilvēku un dabas mijiedarbību.
Apgūt prasmes un
iemaņas dabas izzināšanā, pilnveidot uztveri rosinot
iztēli un radošo aktivitāti.
Vērtējumu
darba kārtība: klases paralēli strādā pie vienas
dotās tēmas, bet pētījumiem katra klase izvēlas savu
apakštēmu un nosaka:
Saturu.
Izpētes metodes.
Meklēšanas
diapazonu.
Projekta noformēšanas
variantu.
Nepieciešamās
informācijas meklēšana:
klases: skolotājs
literatūru meklē bibliotēkā.
klases: skolēni ar
skolotāja palīdzību atlasa vajadzīgo literatūru
bibliotēkā.
klases: tiek
apmācīti intervēšanai un strādā skolas un rajona
bibliotēkā.
klases
patstāvīgs darbs bibliotēkās, ar vecākiem,
internetā u.tml.
Projekta
parādīšana:
1. -2. klases gatavo
ziņojumu „Vai tu zini?”
3.-4. klases gatavo
mini–ziņojumus, referātus, paziņojumus, kuros paskaidro ko
izpētīja? Kāpēc? Kā? Kāds rezultāts?
Tā kā
projektam ir zinātniski-pētnieciskais raksturs, prezentācija
izslēdz izklaides elementus, teatralizāciju.
Perspektīva:
izvēlētās tēmas tiks pētītas arī
nākošajā mācību gadā.
( 5.pielikums
„Skolēnu darbi 1.a kl., 2.a kl.”2000./2001. m.g.)
(Pielikumā videokasete:
„4. klašu projektu prezentācija” – 2001./2002.m.g. Tā būtu
labs mācību līdzeklis. Videokasetē redzams, kā
labāk gatavot prezentāciju, kā izskatas, bērni ja
skolotājs uzņemas pārāk lielas pilnvaras...)
2001./2002. m. g.
sākumskola turpinā projektu „Mēs un ekoloģija”. Pēc
projektu nedēļas izmantoju anketēšanu un pārrunas.
Lai veiksmīgi
veiktu anketēšanu, nepieciešams pievērst uzmanību
pašās anketes izstrādei.
Pirms sastāda
anketu, precīzi jāapzinās anketēšanas mērķis
un adresāts, tas ir respondentu loks, kam domāta šī
ankete.[9,12-14]
ANKETA
( 10.skolotājiem)
Vai nepieciešama
projektu nedēļa sākumskolā? Jā . Nē.
Ja nepieciešama,
tad no kuras klases? 1.kl. 2.kl. 3.kl.4.kl.
Kādai pēc
Jūsu uzskata jābūt projektu tematikai sākumskolā?
Par dabu ,
sociālās zināšanas, par priekšmetiem.
Kadu skolēna darba
vērtēšanas sistēmu projekta nedēļai Jūs
uzskatāt par pieņemamu sākumskolā:
Skolotāja
vērtējums.
Grupas
vērtējums.
Pašnovērtējums.
Kādu
prezentācijas formu ierosinātu Jūs?
(Visiem skolotājiem
patīk kā organizēta prezentācija mūsu skolā).
Pārrunas kā
aptaujas metode parasti tiek izmantotas jaunākā skolas vecuma
bērnu attieksmju un viedokļu izzināšanai, kā arī
pārējos vecumposmos, lai noskaidrotu grupas viedokļi, noteiktu
klases vērtību izpratni un attīstības virzības
tendenci.[9,12-14]
Anketēšana
pierādīja, ka projektu nedēļa sākumskolā ir
vajadzīga. Ieteicams šo darbu uzsākt 2. klasē. Projektu
tematika var būt dažāda. 1. un 2. klasē var būt skolotāja
un grupas vērtējums; 3. un 4. klasē jau
pašnovērtējums.
Pārrunas ar 163
sākumskolas skolēniem tiek organizētas par izjūtām
stundās un projektu nedēļas laikā.
Kā tu jūties,
kad notiek stundas? Mierīgi: 85; Priecīgi: 28; Skumji: 50.
Ka tu jūties
projekta nedēļās laikā? Mierīgi: 20; Priecīgi:
110; Skumji:33.
Skumji ir bērni,
kuri nepiedalījās projektu darbā ( slimoja), vai nebija drauga.
Apstrādājot
rezultātus ir skaidri jāapzinās, ka iegūtas atbildes vai
viedokļi tikai netieši dod ieskatu pētāmajā
problēmā.
5.
Četru gadu personīga pieredze projektu darbā
Jau piekto gadu
Jēkabpils 2.vidusskolā, kur strādāju par sākumskolas
skolotāju, tiek organizētas projektu nedēļas.
Ja jau visa dzīve
ir viena vienīga projektu virkne, tad izglītībai jābūt
projektu virpuļa paša centrā.
Kad projektu
nedēļa ienāca skolā kā jauna mācību metode,
ieinteresējos ar to. Kas tad patiesībā ir projekts?
Kāpēc skolotāja aktivitāte projektu darbā ir
mazāka, bet skolēnu atdeve mācību vielas apguvē ir
ļoti liela?
5.1.
Projekts „Es un mana veselība”
1998.gadā projektu
nedēļa bija trīs dienas.
Tas bija
strukturēts projektu tips, tāpēc ka skolēni pirmo reizi
saskārās ar projektu metodi ( arī skolotājam tā bija
pirmā saskarsme ar šo mācību metodi).
Projekta
nedēļā izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta
mērķi: praktiski veidot prasmi strādāt grupās.
Sākumā bija
diskusija par projektu. Skolotājs piedāvāja projekta tematu „ES
UN MANA VESELĪBA”. Tika izvēlēti bērni, kuri spētu
strādāt kopā. Viņi strādāja grupās pa 6-7 cilvēki:
grupa „Naf-naf”
grupa „Čipolino”
grupa „Zaķēni”
Tika noskaidrota katra
loma projektā un projekta mācību mērķi.
(LOMU KARTES:
Vadītājs, pārbaudītājs, rakstītājs,
„draudziņš”, stāstītājs, zīmētājs).
Projekta
mērķi:
Iepazīstināt
bērnus ar galveno pasaules brīnumu – cilvēku.
Audzināt
ķermeņa kultūru, jūtu kultūru.
Mācīt
skolēnus strādat grupās un uzņemties atbildību par
uzticēto pienākumu.
Projekta uzdevumi:
Bagātināt
bērnu dzīves pieredzi.
Izmainīt mūsu
attieksmi pret sevi, pret savu veselību.
Izstāstīt par
cilvēku, par to, kāds tas ir nevainojams Dabas radījums.
Dalībnieki: 1-a
klases skolnieki, skolotāja, vecāki.
Projekta darba norise:
Pirmdiena.
1.darbs.
Iepazīstināt skolēnus ar projekta tēmu.
Skolēnu
sadalīšana 3-jās grupās, uzdevumu paskaidrošana:
gr. Es ierados
pasaulē...
gr. Vitamīni,
zāles manā dzīvē.
gr. Mani zobi.
darbs. Skolotājs
palīdz izvēlēties literatūru, atbild uz jautājumiem.
Skolēns atrod
atbildes, gatavojas stāstīt citiem bērniem par savu tēmu.
Vecāki palīdz
orientēties literatūrā.
Darba rezultāts:
Bērni uzzināja ka viņus dzemdēja māte, kur ir
vitamīni, kā un kad tīrīt zobus,
Uzzīmēja savu
portretu.
Otrdiena.
1.darbs. Darba
turpināšana, informācijas apmaiņa.
2.darbs. Jaunie
uzdevumi:
gr. Mēles
māja.
gr. No kā mēs
esam veidoti.
gr. Kāpēc
vajag ēst?
Skolotājs
orientē literatūras izvēli, palīdz sagatavot atbildes
stāstus pa grupām.
Darba rezultāts:
skolēni
iepazinās ar cilvēka uzbūvi,
izgatavoja
šūnu maketu,
uzzināja ko vajag
darīt, lai mazāk slimotu.
Trešdiena.
Prezentācija:
Bērni sadalās:
ZĒNI
ZĒNI
MEITENES
Skolēni:
„Punktiņš, punktiņš, komatiņš-
Iznāca
ģīmītis greizs.
Kociņš,
kociņš, gurķītis
Iznāca (visi
bērni paceļ zīmējumus, kur uzzīmēts pats
bērns) CILVĒCIŅŠ!
Mēs piedzimām
1990. gadā.
Augām, augām
un kopā ar mums auga 100 triljonu mūsu šūnu
(maketa
rādīšana).
Bet 1997. gada
izaugām par 1. klases skolēniem.
Lai mēs nāktu
uz skolu,
Lai ne reizes neslimotu,
Stingri vajag
izpildīt daktera norādījumus:
Vajag, vajag
mazgāties, tīrīt zobus, norūdīties un pareizi
ēst!!!
Nedusmosimies, neskumsim
un nebārsimies, bet labāk cits citam uzsmaidīsim.
(dziesma „Smaids”)
.... bet veselība
sākas ar smaidu!!!
Projektu darba
izvērtēšana
Saruna visiem kopā
par to, kā pagājusi projektu nedēļa, vai esam
paveikuši to ko iecerējām?
Lai būtu
vieglāk runāt katram par savu darbu un izjūtām, to veicot,
kā arī novērtējot paveikto, tiek doti rosinoši
jautājumi:
Par ko bija jūsu
darbs šonedēļ?
Ko jūs
darījāt katru dienu?
Kurš darbs
nepatika? Kāpēc?
Kā jums patika
darbs grupiņās?
Vai jūs vēl
kādreiz gribētu strādāt līdzīgus darbus?
Balstoties uz šiem
jautājumiem, skolēni vērtē savu darbu projekta
nedēļā. Katra grupa izvērtē savu sadarbību – kas
paticis un kas nē?
Kopsavilkums
1.klasē
skolotājs pats formulē galveno tematu, nosaka projekta izpildes
laiku, kā arī iepazīstina ar īstenošanas
materiālajām iespējām.
Apkopojis skolēnu
izvēles, skolotājs saskaņā ar tām sadala klasi
grupās.
Sava temata ietvaros
skolēni var pilnīgi brīvi izvēlēties darba virzienus.
Skolotājs,
vecāki kopā ar skolēniem apspriež visus apakštematu
priekšlikumus un kopīgi norāda nepraktiskos, nepiemērotos
un neatbilstošos.
Pētījumos
redzams, ka sākumskolas skolotājam (tieši 1.klasē) ir
vieglāk un ierastāk visu kontrolēt pašam. Projektu metodi
strādājot, redzu kā veidojas skolēnu savstarpējā
attieksme grupās.
Pētījums
parāda, ka grupas pirmajā klasē veidojas pēc principa
„patīk”, „nepatīk” un darba gaitā bērni gāja no vienas
grupas uz otru.
Pēc anketes
konstatēju: bērniem ( 13 no 20) patīk kopīgs darbs
grupā. Viņi ar interesi zīmē, griež, līmē.
Bija arī tādi kam nepatīk strādāt grupā (7).
Domāju, tas notiek tāpēc, ka šiem bērniem ir
nepietiekoši attīstītas prasmes strādāt
pacietīgi, sistemātiski, akurāti.
Visnepatīkamākais
darbs bija rakstīšana, tāpēc ka bērni šajā
vecumā raksta ļoti ilgi un lēni. Bet praktiski visiem likās
ka viņu darbs labi izdevās.
Eksperiments parāda
lai ieinteresētu 1.klašu skolēnus – precīzi
jāpaskaidro bērniem ko un kā jādara. Prasmīgam
skolotājam jāizmanto intuīciju, nevis mehānisku
priekšrakstu kopa.
5.2.
Projekts „Daugava – Latvijas zilā lenta”
Projekts ‘Es un mana
veselība” parādā, ka ir vajadzīgs ilgāks laiks lai
sagatavotos, veiktu darbu un pastāstītu par to.
1999. gada projektu
nedēļa bija vienas nedēļas garumā.
Tas bija
mācību didaktiskais projektu tips. Projekts tika realizēts viena
mācību priekšmeta ietvaros (dabaszinības).
Lai veiktu šāda
veida projekta darbu, skolēnam jābūt labi sagatavotiem projektu
darba veikšanai. Viņam jāprot:
izmantot
dažādas mācību priekšmetos gūtās
zināšanas un prasmes;
sadarboties gan grupas
ietvaros, gan ar skolotāju;
strādāt
patstāvīgi.
Sākot šo
projektu, izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta mērķi:
mācīt 2. klases skolēnus strādāt patstāvīgi.
Patstāvīgais
darbs ir cieši saistīts ar bibliotēku un citu informācijas
avotu saprātīgu izmantojumu. Skolēns kuram tikai īsu
brīdi lūdz strādāt patstāvīgi, daudz iegūs no
labas mācību grāmatas.[28,47]
Dabaszinības
stundā uzzinājām, ka mūsu Daugava ir vislielākā
upe Latvijā. Bērniem piedāvāju tuvāk iepazīties
ar savu upi un tēmu „ Daugava – Latvijas zilā lenta”.
Projekta
mērķi:
Iepazīstīnāt
ar upi Daugavu.
Audzināt
mīlestību pret dzimto dabu.
Veidot prasmi
strādāt patstāvīgi.
Uzdevumi:
Pastāstīt par
Daugavu kā par vienu no lielākajām Latvijas upēm.
Bagātināt
bērnu dzīves pieredzi.
Izmainīt mūsu
vajadzību attieksmi pret dabu.
Projektu
nedēļas gaita:
2.11.1998.
Iepazīšanās
ar tēmu, problēmas izvirzīšana, tās risinājuma
meklēšana.
Īsa vēsturiska
izziņa par Daugavu.
Atcerēties
ūdens sastāvu un īpašības.
3.11.1998.
Ekskursija
„Iepazīšanās ar Daugavu” (ņemt ūdens proves
Daugavā, parka dīķi, peļķē).
Saruna par zivīm,
par paliem.
Ūdens piliena
ceļojums.
4.11.1998.
Praktiskais darbs.
Ūdens – tā ir
liela bagātība.
Kā sargāt
Daugavas ūdeni?
5.11.1998.
Prezentācija :
„Daugavas ūdeņu aizsargāšana no
piesārņošanas"
Projektu
nedēļas norise:
2.11.98.
Mūsu projekta
nedēļas tēma: „Daugava – Latvijas zilā lenta”. Kāda
problēma par šo tēmu interese jūs? (Hipotēzes
izvirzīšana, ko pārbaudīsim? Pierādīt ko un
kā izdarīt, lai hipotēzi pārbaudītu.)
Izvēlējāmies
problēmu – upes piesārņošana. Noskaidrošana, ko
skolēni atceras par ūdeni, par upi Daugavu.
Izdalīt kartes.
Atrast Daugavu. Atcerēties, kā sauc upes sākumu (izteka);
Tā vieta, kur upe ietiek ir (Baltijas jūrā). Paskaidrot kas ir
pietekas. Atrast Daugavas pietekas (Dubna, Aiviekste, Pērse, Ogre,
Mīlgrāvis).
Stāsts par Daugavu
(vēsturiskā izziņa), skolēnu darbs ar karti ( Daugavas
pietekas, pilsētas, HES).
Mākslinieciskais
darbs: panno „Zivtiņas”.
Mīkla: Dienu tek,
nakti tek, visus darbus nepadara. (Upe).
(Latvijas upēm ir
jaukta barošanās, pārsvarā no sniega. Visas Latvijas upes
aizsalst. Zivju barotava „Pļavinieks”. Upēs vairāk kā 25
veidu zivju. Lielākās pilsētas Daugavas krastā – Rīga
{mūsu republikas galvaspilsēta} Daugavpils.)
3.11.98.
Ekskursija
„Iepazīšanās ar Daugavu”.(Mācību ekskursija ir
mācību organizācijas forma, kas dod iespēju dabiskos
apstākļos novērtēt un izpētīt dažādu
priekšmetu parādības, procesus. Ekskursijām ir
mācību un sociālie mērķi).
Maršruts: skola –
Jauna iela – Viestura iela - pilsētas parks (dīķis) – upe
Daugava.
Ekskursijas laikā
vadīt rotaļu „Ko tu redzēji ceļā?”( Pirms ekskursijas
sākuma ieteikt skolēniem, lai viņi uzmanīgi vērotu
ceļa malas un iegaumētu visus vietējos priekšmetus un
viņu raksturīgākās īpatnības).
Maršruta gala
punktā vadītājs prasa katram dalībniekam, ko viņš
redzēja ceļā. (Dot vērtējumu katram dalībniekam).
Ņemt ūdens
paraugus – Daugavās, dīķ, peļķē.
Klasē – „Ūdens
piliena ceļojums” (rotaļa).
Mākslinieciskais
darbs – panno „Ūdens cirkulācija dabā”.
4.11.98.
LABORATORIJAS DARBS
(321. kabinetā).
Skolēni
mikroskopā pēta ūdens pilienus no Daugavas, dīķa,
peļķes. Klasē notiek diskusija, ko vajag darīt, lai
nepiesārņotu Daugavas ūdeni.
Projekta likuma
sastādīšana par Daugavas ūdeņu aizsardzību.
Mākslinieciskais
darbs – skolēnu zīmējumi „Ūdenī nedrīkst...”
Materiālu
apkopošana.
Sagatavošanās
prezentācijai.
Anketu
aizpildīšana
Izmantotā
literatūra:
E. Vaivode, L.Ciša,
A. Škute, J.Soms „Es un mēs un viss ap mums” (mācību
grāmata 2. klasei) Lielvārde, 1998.g.
„Ūdens piliena
ceļojums”. Bērnu vides skola, Rīga, 1994.g.
J. Kronītis „Dabas
aizsardzība”. „Avots”, Rīga, 1998.g.
5.11.98.
PREZENTĀCIJA.
2. klases tēma –
„Daugava – Latvijas zilā lenta”. Mēs izskatījām
problēmu: Daugavas ūdeņu piesārņošana.
(Globusa
rādīšana). Bērni, paskatieties uz globusu. Kuras krasas
šeit ir vairāk, kāpēc?
Mēs esam
laimīgi, ka mūsu pilsēta ir izvietota pašas
garākās Latvijas upes krastos – Daugavas.
Ūdens – tās ir
zemes asinis. Ūdens visus baro un veldzē. Bez ūdens nevar
eksistēt neviens dzīvais organisms ( bērni rāda pilienus).
*Sacerējumu
lasīšana par ekskursiju:
«Óòðîì ÿ ïðîñíóëàñü
ñ õîðîøèì íàñòðîåíèåì, ïîòîìó ÷òî ñåãîäíÿ ìû âñåì êëàññîì äîëæíû èäòè íà
ìàëåíüêóþ ýêñêóðñèþ. Êîãäà ÿ ïðèøëà â øêîëó, òî óâèäåëà, ÷òî è âñå äåòè òîæå
ðàäîñòíûå; âñå õîòåëè áûñòðåå èäòè íà ýêñêóðñèþ. Ìû ïîñòðîèëèñü è äðóæíî
îòïðàâèëèñü. Íàì áûëî î÷åíü èíòåðåñíî. Ïî óëèöå ßóíà áûë êðàñèâûé ñêâîðå÷íèê.
Êîãäà ìû øëè ïî óëèöå Äðàóäçèáàñ àëëåÿ, ìû âèäåëè äîìà, êóñòû, äåðåâüÿ. Êîãäà
ìû øëè ïî óëèöå Äàìáüÿ, òî çàøëè â ïàðê è âçÿëè âîäó èç ïðóäà. Çàòåì ìû ïîøëè ê
ðåêå, ÷òîáû è òàì âçÿòü âîäó äëÿ íàøåãî îïûòà. Ó ðåêè ìû âñòðåòèëè ðûáàêà, îí
íàì ïîêàçàë ïîéìàííóþ ùóêó. Âçÿâ èç Äàóãàâû âîäó, ìû ïîøëè íàçàä â øêîëó. Âñå
áûëè äîâîëüíûå, íî íàì áûëî æàëü, ÷òî ýòà ýêñêóðñèÿ çàêîí÷èëàñü.» (Êåçèê Ìàðèíà)
Vakar mums bija
laboratorijas darbs. Mēs mikroskopā pētījām ūdens
pilienus no Daugavas, dīķa, peļķes.
Mēs 2. klases
pētnieki nolēmām, ka lai aizsargātu no
piesārņõšanas Latvijas ūdeņus, vajag:
Upēs, ezeros,
dīķos nemest pudeles, kokus un citus atkritumus.
Upēs, ezeros,
dīķos, nemazgāt mašīnas, nemazgāt veļu.
Neduļķot
peļķu ūdeni. To dzer dzīvnieki. (Šo „likumu”
bērni izdomāja paši).
Neķert zivis
dīķos.
AIZSARGĀT DABU –
NOZĪMĒ AIZSARGĀT DZIMTENI!
Kopsavilkums
Daudziem ir
priekšstats par īsti patstāvīgu skolēnu kā
ļoti motivētu, spējīgu organizēt un pieņemt
racionālus un atbildīgus lēmumus. Mūsu skolēni nav
tādi.
Projekts „Daugava –
Latvijas zilā lenta” bija pirmā pakāpe uz pilnīgu
patstāvību. Eksperiments parāda, ka jāsāk no tāda
līmeņa kur skolēni atrodas pašlaik. Mani skolēni jau
zina, kā strādāt ar grāmatu, grupā. Šajā
projektā bērniem veidojas prasmes patstāvīgi uzdot
jautājumus, izmantojot vajadzīgos informācijas avotus.
Jaunāko klašu
skolēni neattīstās, ja tiem visu dienu klusi
jāsēž un jāklausās skolotāju.
Projektu
nedēļā mēģināju panākt, lai skolēns
pats atbild uz jautājumiem lai bērni iesaistās diskusijā.
*Nekādā
ziņā nesteidziniet vai nepārtrauciet jautājumu! Var
palīdzēt neuzkrītoša priekša pateikšana,
jautājuma pārfrāzēšana vai pārveidošana.
5.3.
Projekts „Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”
Divus gadus projektu
nedēļa Jēkabpils 2.vidusskolā notiek vienas
nedēļas garumā. 2000. gadā projekts ilgst divus
mēnešus. Sākums – divas dienas pēc rudens
brīvdienām un beigās trīs dienas pēc pavasara
brīvdienām.
Tas bija grupu jeb
kolektīvais projektu tips. Bērni jau zina, kā strādāt
grupā, individuāli, patstāvīgi.
Šajā projektu
nedēļā izvirzīju pedagoģiskā eksperimenta
mērķi: mācīt bērnus strādāt sadarbojoties ar
citiem.
2000.gadā
12.februārī Jēkabpilij palika 330. gadi.
Piedāvāju
bērniem tēmu:”Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”.
Projekta
mērķi:
Iepazīstināt
skolēnus ar Jēkabpils vēsturi.
Ieaudzināt
mīlestību pret dzimto novadu.
Veidot prasmes
strādāt sadarbojoties ar citiem.
Uzdevumi:
Pastāstīt par
Jēkabpili kā vienu no daudzajām pilsētām Latvijā.
Iemācīt
cienīt, saglabāt, pilnveidot mūsu priekšteču
garīgās vērtības.
Projekta problēma:
mūsu pilsētas tīrība.
Projektu
nedēļas gaita:
10.01.2000.
Tēmas
apspriešana.
Darbs ar
kontūrkarti.
Vēstures
izziņa par Jēkabpili.
Ekskursija pa
Jēkabpili.
11.01.2000.
Vēstures
izziņa par Jēkabpili ( latviešu valodā).
Maršrutu
iezīmēšana pilsētas plānā.
Hipotēžu
izvirzīšana.
Skolēnu
dalīšana trīs grupās, uzdevumu apspriešana.
03.04.2000.
Spēle „Atceries!”
(par Jēkabpili).
Ceļojums Latvijas
kartē.
Vēstures
izziņa par Krustpili.
Darbs ar Krustpils
plānu.
Atskaite par uzdevumu
izpildīšanu.
04.04.200.
Zināšanu
apkopojums par pilsētu.
Prezentācijas
sagatavošanās.
05.04.2000.
Prezentācija.
Projektu
nedēļas norise:
10.01.2000.
1. Vārdu
„projekts”, „problēma”, „hipotēze” izskaidrošana („projekts” – no
latīņu valodas „proiectus” – uz priekšu mests, „problēma” –
uzdevums, „hipotēze” – minējums.)
Vispirms skolēni
paši mēģina paskaidrot šo vārdu nozīmi. (Mani
bērni izskaidroja vārdus „problēma”, „projekts”).
Mēs sākām
projektu nedēļu kā pētījuma spēli. Iedomājieties,
ka esat pētnieki. Tātad, mūsu projektu nedēļas
nosaukums (uz tāfeles): „Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”.
(Izdalu Latvijas
kontūrkartes)
Cienījamie
pētnieki, padomājiet un pasakiet, kā mums strādāt ar
kontūrkartēm. ( pārrunāšana).
Mēs dzīvojam
Latvijas valstī. (Skolēni atzīmē kontūrkartē
Baltijas jūru, Rīgas līci, upes un Jēkabpils pilsētu).
Spēle „Izlasi
pilsētas nosaukumu”. (Doti burti, no kuriem bērnam jālasa
pilsētas nosaukumus: SALASPILS, RĒZEKNE, DAUGAVPILS, JĒKABPILS,
LIEPĀJA, KRUSTPILS, VENTSPILS.
(Bērns no savas
grupas saka pilsētas nosaukumu, visi meklē un atzīmē tos
kontūrkartē. Pēc tam atzīmē Latvijas
galvaspilsētu – RĪGU).
Radošs darbs:
uzzīmēt savu Jēkabpils ģērboni. ( 6.pielikums
Jēkabpils ģērboņi)
3.Vēsturiska
izziņa par Jēkabpili.
4.Ekskursija.
M a r š r u t s.
Jēkabpils
2.vidusskola. Vecticībnieku baznīca. Skaitļošanas
centrs.Vecā skola. Katoļu un Pasta ielas. Vecais pilsētas
centrs. Jēkabpils 2.vidusskola.
Mājas darbs:
uzrakstīt sacerējumu par ekskursiju.
11.01.2000.
Latviešu valodas
stundā bērni runā par Jēkabpils vēsturi latviski.
Skolotāja rāda
Latvijas karti, kontūrkarti, plānu.(Jānoskaidro
atšķirību). Skolēni atzīmē maršrutu
pilsētas plānā.
Bērnu
hipotēze: mēs redzējām ekskursijā, ka mūsu
pilsēta nav tik tīra kā mēs gribētu.
Jēkabpilī ir maz atkritumu tvertņu, uz ielas mētājas
dažādi atkritumi. Mēs izvirzījām savu problēmu:
mūsu pilsētas tīrība.
Skolēni
dalijās 3 grupās un saņēma uzdevumus – izgatavot savas
atkritumu tvertnes.
gr. Krāsa, forma,
izmērs.
gr. Kur vieglāk
novietot atkritumu tvetni.
gr. Ērta
lietošana.
03.04.2000.
Tests „Atceries!” (Par
Jēkabpils vēsturi).
Jautājums un
trīs atbildes, viena no kurām ir pareiza:
Mūsu pilsēta
atrodas upes krastā (Gaujas, Ventas, Daugavas).
Senatnē Daugava
bija ( mierīga upe, ar ūdeni nebagāta upe, krāčaina
upe).
Apmetnes nosaukums
kreisajā krastā 1655. g. bija: ( Brīvība, Vidus, Sloboda).
Pirmais pilsētas
nosaukums bija (Jamburgs, Jakobštadt, Jaroslavļa).
Vēlāk
pilsētas nosaukums skan latviski ( Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala).
Hercogs Jēkabs
medībās nošāva ( vilku, lāci, lūsi).
Ziemeļkara
laikā (1700. -1721.g.g.) Jēkabpils bija sagrauta (nemaz,
pilnīgi, daļeji).
Kad mēs svinam
Jēkabpilij 330. gadu? (12.novembrī, 12.janvārī,
12.februārī).
(Skolotāja
rāda plānu) Kas tā ir? (karte, plāns, konturkarte).
Mēs
piedalījāmies (stundās, svētkos, projektu
nedēļā).
2. (Uz sola ir Latvijas
kartes) Saruna par ceļojumu...
Atceramies ko mēs
uzzinājām par Latviju trijos mācību gados.
Kādā
kontinentā atrodas Latvija (Eirāzijā).
Kāda ir mūsu
daba?
Kādi koki,
krūmi, augi, kukaiņi, dzīvnieki mīt Latvijā.
Skatāmies kartē.
Bērni, lūdzu,
paspēlēsim spēli:
Atrodi pilsētu
(kāds nosauc pilsētu, visi meklē to kartē).
Bērniem dod 1
minūti laika, lai viņi atceras pilsētas, upes, ezerus, to
nosaukumus.( Cik nosauciet!)
Kā atrast
Jēkabpili no .................
3.Mēs dzīvojam
Latvijā – Jēkabpilī.
Pirmās apmetnes
nosaukums Daugavas labajā krastā bija Krustpils. Šodien mēs
iepazīsimies ar Jēkabpils pilsētas Krustpils pusi.
Iekļaujam
maršrutu Krustpils plānā.
No Jēkabpils 2.
vidusskolas līdz Krustpils pilij.
Spēle „Atrodi
ielu”.
Savas spēles.
Mēs
izvirzījām problēmu:” Mūsu pilsētas tīrība”
(katra grupa stāsta par veikto uzdevumu).
gr. Krāsa –
zaļa, zila.
gr. Pieturas, pie
veikaliem.
gr. Rāda
zīmējumus (ērta lietošana).
04.04.2000.
Atkārtojam visu par
Jēkabpili un Krustpili.
Sagatavošanās
prezentācijai.
05.04.2000.
PREZENTĀCIJA.
Tēma:
„Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”.
Projektu
nedēļas laikā mēs iepazināmies ar Jēkabpils
vēsturi un ģerboni (rāda ģerboni). Bijām
ekskursijā pa Jēkabpils ielām un redzējām, ka
mūsu pilsēta nav tīra. Mēs nevarējām atrast
atkritumu tvertnes. Pēc ekskursijas mēs izvirzījām
problēmu: mūsu pilsētas tīrība.
Mums bija 3 grupas,
kurām bija uzdevumi:
I.gr. Nolemt
kādā krāsā, forma, izmērs būs mūsu atkritumu
tvertnēm.
II.gr. Kur
ērtāk novietot atkritumu tvertni?
III.gr. Lietošana.
Bērni rāda savus maketus un zīmējumus.
Kopsavilkums
Tā kā
klasē projektu nedēļa tiek organizēta jau trešo reizi,
skolotāja loma tajā ir konsultanta loma.
Bērni paši
izvēlas strādāt grupās, pāros vai individuāli.
Projektu darba gaitā redzu dažādu skolēnu
patstāvību. Patstāvība redzama strādājot
individuāli vai pāros.
Tie, kas
strādā grupās, izpēta savas grupas darbības virzienu
un iepazīstina ar to pārējos skolēnus, cenšoties
panākt, lai visi klases skolēni apgūtu tās
zināšanas, prasmes un iemaņas, kas nepieciešams
pētnieka darbam.
Eksperiments
parāda, ka ikviena dalībnieka darba rezultāts ietekmē visas
klases darba rezultātu. Ja darbs nedeva rezultātus, nepieciešams
paskaidrot, kāpēc tas tā notika. Savā darba izmantoju
situāciju analīzi ( vienu no pedagoģiskās izpētes
metodēm), lai izpētītu esošo pieredzi sociālo
attiecību jomā un personības pāšvērtējuma
kvalitāti.
Ar situāciju
analīzes palīdzību var noteikt, ko audzēknis spēj
konkrētajā situācijā, vai viņš spēj izteikt
savu domu, vai spēj to loģiski strukturēt un pamatot.
Konstatēju, ka
šī pedagoģiskā metode parāda, ka no 27 skolēniem
tikai 9 var dod savu ideju kā projekta problēmu („mūsu
pilsētas tīrība”) risināt.
5.4. Projekts „Gaiss
apkārt mums”
Tas bija
individuālais projektu tips ( daļēji zinātniski
pētnieciskais darbs).
Individuālais
projekts dod spēju:
Apgūt
projektēšanas prasmes un īstenot savu projektu.
Izmantot
dažādus izziņas avotus informācijas vākšanai.
Rosināt
skolēnus radošai darbībai.
Veidot prasmes
aizstāvēt savu darbu.
2000,/2001. m.g.
mūsu sākumskola izvirzīja kopīgu tematu: „Mēs un
ekoloģija”. 4.klasei bija tēma: ‘Gaiss apkārt mums”.
Tā kā
projektam bija zinātniski pētnieciskais raksturs izvirzīju
pedagoģiskā eksperimenta mērķi:
Rosināt
pozitīvo interesi par apkārtējo pasauli.
Mācīt
strādāt radoši.
Projektu tēma:
„Gaiss apkārt mums”.
Mērķi:
Iepazīstināt
ar gaisa sastāvdaļām (slāpeklis, skābeklis un citas
gāzes), ar skābekļa īpašībām.
Attīstīt
skolēna izziņas interesi.
Uzdevumi:
Paplašināt
skolēna redzesloku.
Pastāstīt par
gaisu, kurš apņem mūs.
Mācīties
aizsargāt gaisa tīrību, ar to reizē sargājot savu
veselību.
Dalībnieki: 4.-a
klases 27 skolēni, skolotāja, skolotāja-konsultante Starodubceva
I. (ķīmijas skolotāja)
Projektu darba posmu
analīze
9.11.2000.
1. Tēmu izvēle
klasēm, atcerēsimies, ko mēs zinām par gaisu.
2. Saruna, darbs ar
grāmatu.
3. Didaktiskās
rotaļas.
Skolotāja uzdod
jautājumus, skolēni meklēja atbildes, atcerējās,
diskutēja, rotaļājās.
Rezultāts:
skolēni atcerējās to ko zināja par gaisu.
10.11.2000.
Iedalījums
grupās, tēmas izvēle. ( Problēma: apkārtējā
ap mums gaisa tīrība. Hipotēze: domājam, ka gaiss
pilsētā piesārņots)
Darbs
bibliotēkā.
Diskusija.
Darbs grupās.
Darbs ar tekstu...
Skolēni
strādāja bibliotēkā, konsultējās ar
bibliotekāru.
Rezultāts:
skolēni izvēlējās iepatikušos tēmu, izprata
kā strādāt decembra, janvāra, februāra
mēnešos.
Decembris,
janvāris, februāris – materiālu meklēšana, konsultācijas
ar skolotāju, vecākiem, ekskursijas pa pilsētu, pa mežu
„Veselības taku”.
26.03.2001.
Darbs ar savākto
materiālu avotiem, jautājumi-atbildes, konspektēšana,
modelēšana.
Savākto
materiālu noformēšana.
Skolotājs –
organizators, vadītājs, padomdevējs. Skolēni noformēja
savus darbus.
Rezultāts: visi
savāktie materiāli apstrādāti, noformēti. Ar tiem
iepazinās visi klases skolēni.
27.03.2001.
Tēmas
apkopošana.
Eksperiments
ķīmijas kabinetā (atstāsts, diskusija,
mēģinājuma izpilde, ķīmijas skolotājas stāstījums).
Rezultāts:
ķīmijas skolotāja Starodubceva I. vadīja eksperimentu par
skābekļa izdalīšanu. Skolēni mācās
stāstīt īsus ziņojumus, t.i. reklamēt savu darbu.
Sacerējums: «27 ìàðòà ìû õîäèëè â êàáèíåò õèìèè.
Íàì ïîêàçàëè äâà î÷åíü ïîçíàâàòåëüíûõ ýêñïåðèìåíòà.Ïîñëå ýêñïåðèìåíòîâ íàø
êëàññ ïîíÿë, ÷òî êèñëîðîä íóæåí íàì è æèâîòíûì äëÿ äûõàíèÿ, à òàêæå ÷òî îí
ïîääåðæèâàåò ãîðåíèå. Ïåðåä íàøèìè ãëàçàìè èç âåùåñòâà âûäåëÿëñÿ êèñëîðîä. Åãî
ìîæíî áûëî óâèäåòü òîëüêî òîãäà, êîãäà ïîòóõøóþ ïàëî÷êó îïóñêàëè â ñîñóä, â
êîòîðîì áûë êèñëîðîä. Ïàëî÷êà çàãîðàëàñü.”
28.03.2001.
PREZENTĀCIJA
Miniziņojumi par
izvēlēto tēmu; darba noformēšana – izstāde;
skolēnu referāti.( 7.pielikums skolēna referāts)
Rezultāts:
skolēni zina, kas ir projekts, prot izvirzīt hipotēzi un atrisināt
problēmu. Mācās reklamēt sevi, savus darbus.
Kopsavilkums
Individuālā
projekta pamatā ir pētījums. Maniem skolēniem bija
pētījums dabā, sabiedriskas domas izpēte, literatūras
izpēte.
Uzskatu, ka skolēnu
radošums pieaug tad, ja ir iespējams risināt savu problēmu,
realizēt savu ideju. Pēc pārrunām konstatēju, ka
skolēnu interese un gandarījums ir daudz lielāks tad, ja
skolēns risinājis problēmu, kuru izvēlējies pats.
Pētījumos
redzams, ka tā darījuši apmēram puse skolēnu. Otras
puses darbi ir sklotāju projekti ar skolēnu piedalīšanos.
Radošo darbību
raksturo arī skolēnu aktivitāte un ieinteresētība.
Četru gadu
personīgais projektu darbs parādā, ka manā klasē
apmēram 17 skolēniem dominējošais uztveres veids ir
kinestētiskais. Tāpēc bērni uzreiz ķeras pie
problēmas risināšanas, , aktīvi izmanto rokas.
Apmēram 5
skolēniem dominējošais uztveres veids ir vizuālais.
Viņi visu izplāno savlaicīgi, noskaidrî.
Apmēram 5
skolēniem dominējošais uztveres veids ir audiālais.
Viņi iekšēji izrunā problēmu, meklē verbālo
risinājumu, ieklausās.
6.
Rekomendācijas
Vairāku gadu
pieredze, veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka
nepieciešams jāatceras, ka bērni pie jauna veida darbības
apgūšanas pāriet sekojošās stadijās:
Nesaprot, ko no
viņiem vēlas.
Saprot, bet ne viss
vēl izdodas.
Kaut kas izdodas.
Izdodas arvien
labāk un labāk.
Pirms sākat
projektu, pastāstiet skolēniem, kas īsti projekts ir, kadi ir
galvenie projekta soļi, kādi ir materiālu un laika
ierobežojums. Projektam ir:
Sākums un beigas.
Konkrēts
galarezultāts.
Komanda, kas to
īsteno.
Svarīgi
izvēlēties ideju, kas interesē gan jūs, gan skolēnus.
Svarīgi
izvēlēties ne pārāk plašu tēmu, ne arī
ļoti ierobežotu un specifisku tēmu.
Skolēnus var
sadalīt grupās pēc interesējošām tēmām
vai ļaut strādāt kopā tiem, kas to vēlas.
Jau paša
sākumā svarīgi ir apzināties, kāds varētu
būt projekta galarezultāts ( vai tā būs filma, buklets,
referāts, izstāde u.c.)
Prezentācija
vienlīdz svarīgi atspoguļot darba gaitu un rezultātus.
Labi, ja skolēni var pateikt arī to, kas viņiem šoreiz
vēl neizdevās.
Prezentācijai nav
jābūt garai. Ja neilgā laikā jāparāda daudz
projektu rezultātu, varbūt labāk tos noformēt kā
stendus.
Ne vienmēr
prezentācijām ir jābūt plašām un publiskām –
tās var būt arī klases mēroga uzstāšanās.
Secinājumi
Lai zinātu bērnu
vispusīgi, viņš arī ir vispusīgi jāpazīst.
Klasiskajā sistēmā skolēnu apmācība notiek
frontāli, izmantojot vienu un to pašu materiālu, vienotas
metodes, netiek ievērots, ka katra bērna attīstība notiek
citādi. Nevar gaidīt, ka vienā un tai pašā mirklī
vienlaicīgi visi skolēni sasniegs vienādu attīstības
līmeni. Nepieciešams, lai skolotājs jau no paša sākuma
sekotu katra bērna vispārējai attīstībai.
Mūsdienu
pedagoģija tiek orientēta uz izpētes pieeju mācību un
audzināšanas darbā. Skolotājs savā darbība pievēršas
ne tikai ārējiem rādītājiem – prasme risināt
uzdevumus, pareizrakstības likumu zināšana, bet arī
skolēna vispārējas attīstības līmenim –
garīgais, tikumiskais, fiziskais.
Eksperimentu laikā
projektu nedēļās var novērot, kā attīstās
sociālās prasmes: strādāt grupas, patstāvīgi
meklēt atbildes uz jautājumiem, sadarboties ar citiem,
strādāt radoši.
Skolotājam projektu
darbā ir iniciatora un konsultanta loma.
Projektu laikā
bērnam jāpierod, ka nekas nenāk viegli, ka piepūle ir
nepieciešama, tikai kārtīgs darbs un pacietība vainagojas
panākumiem.
Mēs –
skolotāji nedrīkstam aizmirst vienu: personība ir persona, ko
raksturo neatkārtojumu īpašību kopums, kas nosaka personas
izturēšanos, attieksmi un izpaužas aktīvā,
apzinīgā darbībā. Ar katru gadu bērna personība
ar vien vairāk formējas un attīstās. Skolas projektu
nedēļām jāsekmē harmonisku un spēcīgu
personību veidošanās.
Projekta metodi
izvēli nosaka problēma, kura prasa risinājumu, vai radusies
vajadzība uzzināt atbildes uz teorētiskiem vai praktiskiem jautājumiem.
Kad problēma noskaidrota, notiek faktu vākšana, lai noteiktu,
kas par šo problēmu jau zināms. Tad tiek izvirzīta
hipotēze kā pirmais mēģinājums atbildēt uz
jautājumu.
Projektu darbs ir
motivēts darbs, brīvi radošs darbs, līdz ar to
kvalitātīvāks nekā uzspiests un negribēts darbs.
Projektu
klasifikāciju nosaka to saturs, dalībnieku skaits, veicamie uzdevumi,
vai sagaidāmais rezultāts.
Skolēniem
interesanti ir projekti, kuros tiek pētītas vietējās
problēmas (skolā, klasē, pilsētā) un ir iespēja
meklēt to risinājumus.
Četru gadu
personīgais darbs parādā, ka projekts ir ne tikai
mācību darba metode, bet arī personības
attīstības līdzeklis.
Izmantojamā
literatūra
1. Albrehta Dz.
Pētīšanas metodes pedagoģijā. Rīga,
mācību grāmata 1998. – 104 lpp.
2. Alijevs R. Skola
radošajiem. RaKa, 1998. – 80 lpp.
3. Bažoviča L.
Pērsonības un tās veidošanās skolas gados. R.,
Zvaigzne, 1975. – 324 lpp.
4. Batņa V.
Rosināt bērna iekšējo pasaule. RaKa, 2001.
5. Baranova S.
Pedagoģija. Rīga, Zvaigzne, 1979.
6. Bērziņa L.
piemiņas fonds. RaKa, 2001.
7. Bogoslovska V.
Kovaļova A. redakcija Visparīgā psiholoģija. Rīga,
Zvaigzne, 1978.
8. Berliners D.
Pedagoģiskā psiholoģija. R., Zvaigzne ABC, 1999.
9. Baldiņš A.
Raževa A. Klases audzinātāja darbs skolēnu
pērsonības izpētē. Pētergailis, 2001.
10. Džeims P. Luiss
Projektu vadīšanas pamati.PUSE plus, 1997. – 89 lpp.
11. Gudjons H.
Pedagoģijas pamatatziņas. R.: Zvaigzne ABC, 1998.
12. Karpova Ā.
Personība. Teorijas un to rādītāji. Zvaigzne ABC, 1998.
13. Kairova I.
Tikumiskās audzināšanas ābece. Rīga, Zvaigzne, 1978.
14. Kardeks A. Mediju
grāmata. Atvars – S, 1999. – 80 lpp.
15. Laiviniece D.
Valodas metodikas didaktiskie jautājumi. RaKa, 2000. – 156 lpp.
16. Lapiņa L.
Rudiņa V. Projektu metode skolā 1.-12. klasē. Zvaigzne ABC,
1999. – 87 lpp.
17. Liepiņa L. Vai
projekts var palīdzēt mācīties? Skolotājs 5(29)2001. –
74. lpp.
18. Oliņa Z. Mana
projektu rokas grāmata. Rīga, 2001. – 34 lpp.
19. Priedīte A.
Šiļiņa B. Projekta darbs skolā. LVAVP, UNDP, 1998. – 50
lpp.
20. Prindule L.
Bērnu psihiskā attīstības likumsakarības un
periodizācija. Liepāja, LPI,1992.
21. Puškarevs I.
Attīstības psiholoģija. RaKa, 2001. – 87 lpp.
22. Skujiņa V.
Pedagoģijas terminu skaidrošā vardnīca. R., Zvaigzne ABC,
2000.
23. Sumovska I. Labas
audzināšanas ABC. Rīga, Liesma 1978. – 94 lp.
24. Šmite A. Lomu
maiņa pārmaiņas izglītībā. Skolotājs 97/2 –
17. lpp.
25. Tunne I. Vai esam
pamanījuši pārmaiņas sākumskolas bērna
psihē? Skolotājs 1/2000 10. lpp.
26. Vourinens R.
Psiholoģijas pamati. Zvaigzne ABC, 1999.
27. Voikova T.
Pedagoģija. Rīga, Zvaigzne ABC, 1997.
28. Voterhauz F.
Klasvadība. Zvaigzne, ABC, 1999. – 102 lpp.
29. Vanaga A.
Skolēnu zinātniski pētnieciskais darbs 10. – 12. klasei.
Zvaigzne,ABC, 1999.
80. lpp.
30. Žukovs L.
Pedagoģijas vēsture. RaKa, 1999.
31. Zusāne A.
Komenska idejas Latvijā. RaKa, 2000. – 145 lpp.
32. Projektu laiks,
informatīvi metodisks materiāls. RaKa, 1998. – 126 lpp.
33. Izglītības
likums. Rīga, 1999.
34. Psiholoģija
vidusskolai. Zvaigzne, ABC, 1999. – 248 lpp.
35. Konvencija par
bērna tiesībām. Latvijas organizācija Glabiet bērnus.
Rīga fonds, Mantojums,
1995.
36. Rubana I.
Mācīties darot. RaKa, 2000. – 236 lpp.
37. Ļevs Vigotskis,
Žans Piažē un mūsdienu psiholoģija. Materiālu
krājums. RaKa,1998.
147 lpp.
38. Àíòðîïîâà Ì.Â. Ðàáîòîñïîñîáíîñòü
ó÷àùèõñÿ è å¸ äèíàìèêà â ïðîöåññå ó÷åáíîé è
òðóäîâîé
äåÿòåëüíîñòè. – Ì., 1968.
39. Àñååâà
Â.Ã. Ìîòèâàöèÿ ïîâåäåíèÿ è ôîðìèðîâàíèÿ ëè÷íîñòè. – Ì., 1976.
40. Áîäàëåâ
À.À. Ëè÷íîñòü è îáùåíèå. – Ì., 1983.
41.
Çàõàðîâà À. Â. Èññëåäîâàíèå ñàìîîöåíêè ìëàäøåãî øêîëüíèêà â ó÷åáíîé
äåÿòåëüíîñòè//
Âîïðîñû ïñèõîëîãèè. – 1980. - ¹ 4.
42.
Íèêîëüñêàÿ È. Óðîêè ïñèõîëîãèè â íà÷àëüíîé øêîëå. – Ñ.-Ïåòåðáóðã – Ðèãà, 1997.
43. Êóëàãèí
È.Þ. Ïñèõîëîãè÷åñêèé ñïðàâî÷íèê ó÷èòåëÿ. – Ì., 1998.
44. Atkinson J., Rayon J. Personality, motivation and achievement. –
Washington, London, 1978.
45. Humans O. C. Social Behaviors . Its elementary forms. – Harcourt.
Brace. World. 1961.
|